Tatros, lai kāptu.. (3a) - Giewont un "nepaklausības skola"
Jau iepriekšējā vakarā no piedāvājuma starp mācību klintīm un trekinga virsotni tiek nolikts otrais variants. Tad nu, pārāk neapkrāvušies, žirgtā solī rīta dzestrumā izejam uz Zakopani simbolizējošo Giewont(u). Spīd saule, sniega nav.
Un man nav vēl kādas lietas – normālu, vasarīgu trekinga zābaku. Rezultātā klamzāju ar ziemas alpīnisma zābakiem. Lai iztrūkuma sāpe maza neliktos – mākoņu neapdraudētas, saulainas, ap +14 grādiem siltas saglabājās visas Zakopanē pavadītās dienas!
Dīvaini
Kāpien
PĀRĒJĀS BILDES ŠIM RAKSTAM
kasis | 12:18 23.07.2009 | Atbildēt uz komentāru |
P.S. - Turpinājums sekos.
MaVi | 16:51 23.07.2009 | Atbildēt uz komentāru |
gaidu turpinājumu... pats aizesos uz tatriem jūnija sākumā... ne gulējis ne atpūies pēc smaga darba cēliena, sliktums sēdēja uz pleciem visu ceļu. Paklausīju iekšējai balsij un tagad nožēloju, ka sacūkāju atvaļinājumu. Esmu parādnieks tatriem un kādu dien es to parādu atdošu!
E_E | 18:10 23.07.2009 | Atbildēt uz komentāru |
turpini
kasis | 19:45 23.07.2009 | Atbildēt uz komentāru |
>MaVi
tā īsti nesapratu, vai "iekšējā balss" Tevi iegāza?
Mazliet atklāšu kārtis un pateikšu, ka esmu kristietis. Konfesijai gan nevienai nepiederu, bet Dievu kā reālu personu pamazām cenšos iepazīt arvien vairāk (par to, ka Viņš patiešām ir, man jautājumu vairs nav). Rezultātā esmu ievērojis, ka galvā bieži šaudās dažādas domas, bet ir pa visam cita lieta, kad pēkšņi šīs "balss" avots vairs nav galva, bet gan kaut kur manī iekšā. Pārāk bieži gan tā "nekomandē", bet tajās reizēs, kad neesmu paklausījis, ir sanākušas ziepes.
Lai nu kā, nav to viegli izskaidrot, ... bet rīt būs turpinājums... :)
kasis | 19:54 23.07.2009 | Atbildēt uz komentāru |
> MaVi
A kas notika - neuzkāpi? Laika apstākļi?
MaVi | 20:42 23.07.2009 | Atbildēt uz komentāru |
bija paredzēts ilgāk tur dzīvoties, nevis nieka 2 dienas, bet spēka nepietika, galva reiba un vēl viena otra veselības kaite uzplaiksnīja, ka nolēmu samest parpalas atpakaļ mašīnā un doties mājup. Tobrīd likās, ka rīkojos pareizi, jo biju 2 cilvēku "kompānijā" vienīgais šoferis un ja tur vai kas tad ziepes pamatīgas... skatoties no tagadnes perspektīvas, protams, liekas, ka varēju sakost zobus un iepazīt daudz labāk šo skaisto zemes nostūri, bet... esmu, laikam vēl jauns un impulsīvs (lasīt - dumjš), no kļūdām jāmācās un gan jau nākamgad man viss izdosies!
kasis | 20:53 23.07.2009 | Atbildēt uz komentāru |
Viena no lietām, ko mācos kalnos - zaudēt. Jāsaka, ka tas nav viegli, jo neesmu no "turīgo" kārtas un nevaru aizbraukt uz kalniem 3-4 reizes gadā. Bet kalni man pietrūkst ļoti! Piemēram šogad Jāņu nedēļu pakārtoju sievas vēlmēm, iztērējot naudu un zinot, ka tuvākajā laikā man "kalnu gandarījums" nespīd. Citreiz laiks kalnos nobojājas, citreiz komandas biedri "uzdod". Gadās visādi, bet tas viss tērē man tik dārgo laiku un atvēlētos līdzekļus. Mācos zaudēt, nezaudējot cilvēcību un pozitīvu skatu uz dzīvi... :)
burkans | 14:06 26.07.2009 | Atbildēt uz komentāru |
Nu jau lasu šo rakstu sēriju ar interesi. Izskatās, ka kādu gabalu no Zakopanes var uzkāpt, un uz citām virsotnēm paskatīties, arī nepieredzējis cilvēks bez īpašas fiziskas sagatavotības. ( uz virsotni netēmējot, protams )?? Pārvietošanās ar kājām daudzākus kilometrus arī šķēršļotā apvidū - meža brikšņos, upju un strautu gravās pagaidām vēl dižas problēmas nesagādā...
kasis | 14:26 26.07.2009 | Atbildēt uz komentāru |
>burkans
Tādu maršrutu Augstajos Tatros ir daudz, vairāki arī no Zakopanes. Tajā skaitā var uzčāpot arī virsotnēs (minētais Giewont ir tajā skaitā. Kad nonāksi līdz ķēdēm, tad redzēsi, ka viss ir diezgan vienkārši. Protams, ja vien nav PANISKAS bailes no augstuma - līdz šim tādu esmu saticis tikai vienu). Ja kas, arī mans pirmais čāpojiens bija tieši tāds :)
kasis.lv...
Gemini | 22:31 26.07.2009 | Atbildēt uz komentāru |
Es arī lasu ar interesi
Sap
Tev, kasis, vajadzētu pārcelties uz dzīvi kaut kur Skotijā, kur varētu pa kalniem kāpelēt katru nedēļas nogali visa gada garumā...
kasis | 23:22 26.07.2009 | Atbildēt uz komentāru |
>Gemini
Nja, no vienas puses gribētos, kalnu dēļ pat ļoti. Šovasar, atgriežoties no Tatriem, kad ar savu auto izbraukta visa Polija un Lietuva pa sakārtotiem ceļiem un tu iebrauc Latvijā un momentā sākas "ceļu drebeklis", un arī nākamajā dienā tas pats, man izlauzās "man riebjas Latvija!". Riebjas arī politikāņi un viņu egoisms, stulbums, savtība un nerēķināšanās ar šīs zemes iedzīvotājiem. Tomēr pēc dažām dienām pie ceļiem atkal pieradu un iemanījos izvēlēties braukšanai mazāk drebelīgās asfalta daļas. Skatījos fotoblogā Latvijas dabas bildes un redzēju, cik daba tomēr te skaista. Pabraukāju apkārt un sapratu, ka saprotos ar vienkāršajiem Latvijas ciemu un miestu iedzīvotājiem. Jā, mani velk uz kalniem ar baisu spēku un ja es būtu skots, es būtu ļoti lepns par savu zemi. Es nezinu, Gemini, kaut kas mani te tur...
P.S. Nepārproti, rakstu tikai par sevi.
Gemini | 23:41 26.07.2009 | Atbildēt uz komentāru |
Saprotu ļoti labi...
Un īpaši tas attiecas uz valodu... Ir vajadzīgi daudzi gadi, lai iemācītos valodu tā, lai saprastu visniecīgāko niansi... Es bieži apstājos pie tā, ka pilnībā nespēju vārdos noformulēt savas izjūtas... To var tikai dzimtajā...
Vēl piebildīšu, ka raksti ļoti saistoši!
kasis | 12:18 23.07.2009 | Atbildēt uz komentāru |
1.bilde - rīta stundā pie pēdējās kalnu kafejnīcas (salīdzinājumā šogad Jāņu laikā - www.fotoblog.lv...)
2.bilde - ieplaka, kur koki "neaug" - patiesībā lavīnu "nonesti
5.bil