tā gadās .. X

1. daļa:

Dekalogs. Paša dekalogs, dekalogs pret sevi. Par sevi?

X. Daudzviet šis burts apzīmē ko nezināmu. X faktors, piemēram. Ar X matemātikā apzīmē nezināmo vienādojumos un ir pat filma par šī burta cilvēkiem. Bet šajā gadījumā tas ir desmitnieks. Romiešu skaitlis – 10. Desmitais raksts par manu lietu dabu .. mans

Manas domas
Mana nostāja
Kad pats ar sevi
Derībā iestājas

Kad tu pārlasi paša rakstītus viedokļus, spriedumus, tie liekas daudz savādāki .. it sevišķi, ja ir pagājis kāds laiks. Un ir pagājis aptuveni gads. Tas viss beigās sasaucas kopā un izveido to lielo kopumu jeb it just starts to make a sense. Tad nu tā .. Par lietām. To dabu un procesiem. Par vērtībām un negācijām. 10. redzējums – 10 redzējumi.

Tagad, kad rakstu ir vakars. Es atkal atrodos savās lauku mājās un fonā skan džezs. Varbūt fakts, ka šo te ievietošu internetā tikai rīt, ļauj man justies drošāk un atklātāk. Šo te es rakstu sev – man tas no tiesas ir vajadzīgs. Dialogs. Un ar pilnīgi drošu sirdi es ļaušu citiem paklausīties savu sarunu pašam ar sevi.

1.

Cilvēks – nesen lasīju kādu darbu, kura autors uzskata, ka cilvēks nemaz neeksistē. Es viņam piekrītu. Manuprāt, cilvēku raksturot kā Homo Sapiens .. kā zīdītāju, kuram veiksmīgā kārtā evolūcijas laikā ir attīstījušās augstākās prāta spējas, nav nepareizi, bet gan nepilnīgi. Manuprāt, cilvēks nav ne smadzenes, ne prāts, ne ego, ne kauli ne jeb kas cits. Cilvēks ir spirituāla parādība – būtne. Pašrealizējošs process. Apziņa, kas ir radījusi pati sevi un turpina to darīt. Cilvēks ir kaut kas, kas stāv pats aiz sevis. Aiz savas materiālās būtnes un ir tās nemateriālā būtība. Saprāts.. Diemžēl neesmu studējis ezotēriku pamatīgāk, lai pašlaik justos tik spēcīgs turpināt savas domas pamatot ar konkrētu teoriju un atsaucēm uz kādu literatūru, tāpēc es tikai pierakstu intuitīvi izjusto un pieredzēto. Sajusto.

Tik pat labi ir iespējams, ka tās ir tikai un vienīgi bailes no fakta, ka mēs tik tiešām esam pāris desmiti kg gaļas un algoritms, kas tam visam asiņu blāķim ļauj funkcionēt.

2.

Laime – par laimi es ieminējos jau pērn un paliku pie secinājuma, ka laime ir tikai un vienīgi mūsu attieksme. No dažādiem cēloņiem un sekām izrietošas darbības un domas attiecībā pret mūsu dzīvi. Tajā esošajām neveiksmēm, dēkām un visa pārējā. Manas domas nav mainījušās, bet gan esmu tās papildinājis. Laime nav tikai labsajūta, kas sakņojas šajā attieksmē. Laime nav duāls jēdziens. Tā nepārstāv tikai pozitīvo. Tā nav sajūta un sajūtas, kuras mēs gūstam. Laime ir sapratne un apzināšanās. Apzināšanās, ka viss ir tieši tā kā mēs esam vēlējušies un centušies darīt un, ka tu esi ar to mierā. Laime ir būšana harmonijā pašam ar sevi. Laime nozīmē saprast, ka viss, kas notiek ar tevi, ir milzīga dāvana un dzīve ir lieliska. Pat, ja jums tā neliekas, tā ir. Patiesi! Dzīve ir lieliska, un mums nevienam nav tiesību to nebaudīt.

3.

Draudzība – tas noteikti ir kaut kas, kas apraksta kādas konkrētas attiecības starp cilvēkiem. Ne tikai. Ne tikai starp cilvēkiem pastāv draudzība. Draudzība ir kaut kas universāls, kas šķērso visas robežas, ko ir novilcis pats cilvēks. Draudzības jēdziens pašos pamatos, manuprāt, sagrauj iedalījumu kaut kādās kategorijās. Es varu būt draugs visam. Tev, sev, pļavai un pilsētām. Vardēm, kokiem un sniegam. Tā tikai ir visdziļākā cieņa pret otru. Tā ir sapratne un tolerance pret otru. Tā ir vēlme ieklausīties un dalīties. Respektēt un otra tiesības nostādīt, ja ne augstāk, tad vienlīdz savējām. Draudzība ir augsne, kurā uzzied mīlestība. Tā ir primārā divu vai vienalga cik saaugšana kopā. Pirmais precedents algebrā, kas pierāda, ka 1+1=1. Pieskaiti vēl kādu un vienalga – rezultāts ir 1. Tas ir veselums.

Bet visā visumā es piekrītu savam brālim un uzskatu, ka draudzība vienkārši ir gatavība „paņemt lodi par otru.” Tulko kā gribi. Elementāri.

4.

Grāmatas – rakstītais vārds. Pēc manām domām cilvēces dižākais izgudrojums. Nākamais ir majonēze, bet ne par to šoreiz stāsts. Es mīlu lasīšanu un grāmatas tik ļoti, ka jau tagad zinu, ka svētdien, kad pārvākšos uz jauno dzīvokli, tieši grāmatas aizņems visvairāk vietas. Mans absolūtais sapnis ir māja ar lielu bibliotēku, kurā būtu tieši tik augsti plaukti, lai būtu nepieciešamība pēc tām kāpnēm, kuras ir stumjamas un iestiprinātas pašos plauktos. Pašā iesākumā jau ir apsveicams fakts, ka cilvēks vēlējās ko reģistrēt – pierakstīt. Lai neaizmirstu un parādītu citiem. Uzskatu, ka grāmatas, iespējams, gluži ne tiešā veidā, bet aplinkus ir ietekmējušas cilvēci un zinātni visvairāk. Grāmatas ir lielākā intelektuālā mantojuma glabātuves, jo bez tām mēs nespētu baudīt Čaku, iepazīt Da Vinči, Platonu un Hemingveju. Smieties kopā ar Čapeku un tādā garā. Interesanti, ka jau vēsturiski cilvēks ko svarīgu ir izvēlējies labāk pierakstīt. Atzīmēt piezīmēs. Cilvēks uzticas papīram. Skaista draudzība.

5.

Atbildība – atbildības sajūta un spēja nest atbildību. Manuprāt, vissvarīgākās īpašības kādas var piemist cilvēkam. Atbildības sajūta ir apziņas stāvoklis, kad nevienu nevaino savās ķibelēs nelaimēs, ja vien kāds tieši par tām nav atbildīgs. Atbildības sajūta ir pilnīga nepareizu un pareizu izvēļu veikšanas izslēgšana. Dualitātes noliegšana, jo neraugoties uz sekām, tu ar tām esi mierā. Nav labu vai sliktu izvēļu. Ir tikai sekas un atbildība, ko nes. Atbildība ir brīvība. Tikai galēji atbildīgs cilvēks spēj būt maksimāli brīvs. Šī brīvība uzliek lielu atbildību un cilvēks ar prieku to uzņemas, jo apzinās savas spējas un saprāta līmeni, lai jebkurā situācijā viņš būtu rīcībspējīgs. Un brīdī, kad cilvēks ir pilnīgi atbildīgs par sevi un savām izdarītajām izvēlēm un sekām, kas izriet no viņa veiktajām darbībām, atbildība paliek par klusu nosacītību un neskar vairs tikai konkrēto cilvēku. Cilvēks ir kļuvis atbildīgs par visu apkārtējo realitāti, jo apzinās, ka tieši viņš pats to veido.

Un man jau dikti tīk, kā atbildību skaidro Mazais Princis.