Tatros, lai kāptu.. (6b) - Piektdiena – Mnich

Turpinājums.

Beidzot, pārvarējuši vairākus nelielus rāpšanās posmiņus, esam pie maršruta sākuma. Tiek izlemts, ka pirmais iešu es – Zigis te jau bijis vairākkārt, bet man, salīdzinājumā ar Lāsmu, ir mazliet vairāk atbilstošas "izglītības" un iemaņu.

Zigismunds zina stāstīt, ja līdzīgā situācijā, kur nav daudzvirvju maršruts, bet ir divi līdzvērtīgi kāpēji, tad līderēšanas lomu nereti izvēlas lozējot, jo pirmais kāpējs vienmēr gūst daudz vairāk pieredzes (un jā – es to gribu!).
Lai arī maršruta pirmais posms vairāk atgādina rāpšanos pa pamatīgiem plauktiem, iesienamies virvē un papraktizējam iešanu sasaitē (t.i., drošināšanu, pārvietošanās kārtību un tml.). Drīz sapulcējamies pie tā sauktās "atslēgas vietas". Protams, šādos trešās grūtības kategorijas "pasākumos" citi vispār neko grūtu nesaskatītu, bet man pirmajai reizei būs atbilstoši – ir jāuzrāpjas uz aptuveni 50 grādu slīpas granīta plāksnes un, izmantojot dažus centimetrus platu plaisu, jātiek līdz augšai. Lieki teikt, ka zem plāksnes "ilgi nekā nav". Lai gan maršruts skaitās "apstrādāts", t.i., salikti āķi, pie kuriem drošināties, pirmo āķi redzu tikai vairākus metrus augstāk. Tas varētu nozīmēt, ka brīvais kritiens varētu sasniegt vismaz 10 metrus. Man tas šķiet tā par daudz, tamdēļ ielieku plaisā vēl kādu papildus drošības punktu (klinšu ieliktni), tādējādi iespējamo "šļūcienu" saīsinot līdz kādiem 4 metriem. Ir jautri (lasi, emociju netrūkst)!
Jautri ir arī tālāk – pēc plāksnes nākas uztaisīt kādu 5 – 6m garu traversiņu, apejot milzīgu akmens bluķi, ar rokām pret to atbalstoties (ieķerties tur īsti nav kur), bet kājām atvēlēta pašaura, ieslīpa akmens „pierīte”. Drošināšanas punktu, protams, te nav.
Gabaliņu aiz bluķa atrodu divus stacionāros āķus un, nebūdams īsti pārliecināts, cik tālu vēl līdz virsotnei, izveidoju staciju un aicinu pie sevis arī pārējos. Faktiski tālāk pakāpt brīvi gan arī nevaru, jo virve daļēji iestrēgusi zem tikko apietā akmens un visi mani triki, mēģinot to atbrīvot, beidzas nesekmīgi.
Pēc brīža klāt ir Zigis, kam arī ir nedaudz "jautri", jo viņam kāpjot, iesprūdušo drošināšanas virvi pilnīgi ieņemt nespēju – t.i., arī viņam šoreiz tāds pabrīvs kāpiens... :). Izrādās, arī līdz virsotnei gandrīz "ar roku aizsniegt" un es dodos augšup.
Mūka virsotne, izrādās, ir kādi 2.5 x 2.5m liela, ieslīpa akmens plāksne. Te atrodami jau iestrādāti āķi, tajā skaitā arī, lai varētu nolaisties pa virvi. Uzmeistaroju staciju un pieņemu pārējos. Tad pa druskai foto un ieturēšanās, bet, noteikti, daudz vairāk emociju – dziļi zem kājām divi ezeri un pavisam mazītiņa mūsu mājvieta. Pilnīgi citādi maņas tver arī apkārtējās sienas un virsotnes – neizskaidrojami, bet ir sajūta, ka esmu tām kaut kur piederīgs. Nē, nav runa par līdzvērtību, jo tās ir pašpietiekamas un lepnas, kam kāpējs ir vienaldzīgs. Patiesībā līdzīgas sajūtas jau baudītas arī agrāk, piemēram, sēžot Punta Fiamme Dolomītos, situācijās, kad tā brīža virsotne no tevis ir prasījusi kaut ko vairāk, kā tikai iekāpšanu pacēlājā. Šķiet, tieši kāpšanas procesā patērētie kaloriju simti un emociju virpuļi ir tie, kas liek ar kalnu "saaugt" un justies kā daļai no tā visa. Nez kāpēc man šķiet, ka "pacēlāja tūristam parastajam" kas tāds ir neaizsniedzama mirāža...