Dzīve krātiņos.

Katru reizi pēc iepirkšanās piemājas lielveikalā, es apstājos pie zoo nodaļas. Iespējams es to nedarītu, bet tās skatlogi ir tieši pretī kāsēm un man, gribot vai negribot, nāktos tiem paiet garām.

Nejēdzīgi jau nedaudz sanāk - rokas pilnas ar iepirkumiem, bet nē tak, jāiet skatīt mūsu četrkājainos draugus! Tiesa, tur ir dažādi zvēri: čūskas (viena no tām tāda nelabi baltā krāsā, ar kuru pat par velti negribētu dalīt vienu dzīvojamo platību), šinšila, jūras cūciņas, pāris ķirzakas un dažādi dekoratīvi truši.

Mani personīgi interesē suņi. Īstenībā man ar viņiem tāpat kā ar bērniem. Kamēr par tiem nedomāju un apkārt neredzu - ir ok. Toties tiklīdz kāds tiek pamanīts tuvumā un vēl jo vairāk, skatoties tieši tev acīs, tad izkūsti kā tāds nejēga un nevari vien beigt priecāties. Ja tie ir sveši bērni, tad pieķer pats sevi nejēgā stulbi smaidām un pēkšņi no izkopti nopietnā tēla izlaužās kaut kāds dīvains "uķi puķi" āksts. Turpretī, ja tas ir suns, ar kuru sadarās neviltoti draudzīgs kontakts, ar astes luncināšanu un vēlmi spēlēties no viņa puses, un, ja vēl saimnieks pasaka, ka parasti nevienam viņš tā nenāk klāt, tad viss! Tajā brīdī manī uzjundī neviltots prieks, kas līdzinās teju jau ekstāzei, un esmu gandrīz vai gatava mesties četrrāpus un nodoties kādai tikpat dzīvnieciskas izpausmes rotaļai. Labi, nedaudz jau es pārspīlēju, bet ar to visu es gribēju tik likt saprast, ka dzīvnieki, it sevišķi suņi, man nenoliedzami patīk.

Šoreiz pēc iepirkšanās es darīju tieši to pašu. Kādi padsmit stikloti būri divās rindās ar dažādiem četrkājainiem kustoņiem. Lielākoties suņiem, bet ir arī pāris trusīši un kaķis.

Esmu novērojusi, ka vietējiem cilvēkiem šeti vispār ir tāda neliela apsēstība ar suņiem. Tas ir nevis suņiem, bet tādiem maziem spalvainiem radījumiem, ko esam iesaukuši par "kevauvām". Daži no tiem ir gatavie dabas brīnumi un manuprāt īsti neapjēdz paši, kas viņi ir. It sevišķi "kevauvas" var manīt ar vecāka gada gājuma cilvēkiem. Katrai sevi cienošai tantiņai noteikti pa vienam ir jābūt. Dažas ir manītas arī ar vairākiem. Kamēr vakaros tās sasēžas uz soliņiem un tarkšķ par savu ikdienu, tikmēr "kevauva" paklausīgi snauduļo turpat viņai pie kājas, vai uzliekot purniņu šai uz ceļa, uzmanīgi klausās sarunā.

Pieļauju domu, ka tieši tāpēc ir tik liels suņu piedāvājums skatlogos. Īstenībā man vienalga par iemesliem, man galvenais, lai viņus kāds ātrāk izpērk. Citreiz sirds sažņaudzas, redzot to pašu kokerspaniēlu jau nedēļu sēžam tajā būrī. Izstiepušies kā "plaušas" sasmalcinātajās avīžu stērbelēs, viņi smagi elpojot, snauduļo dienu no dienas. Jāatzīst, ventilācija tur gan ir, bet nedomāju, ka šinī karstajā laikā viņiem tas varētu būt gana pietiekami.

Tātad šoreiz es arī apstājos pie šo skatlogu rindas. Ar visiem apsveicinājusies, es nolēmu paspēlēties ar mazo Carlito - mopsi. Atminos, ka kaimiņienei tāds reiz bija. Nu nejēga riktīgākais - kā var suns krākt un rukšķēt tāpat kā cūķis. Kad esi vienā istabā ar viņu, tad sajūta, ka atrodies kopā patiesi ar mazu sivēnu.

Nolikusi iepirkumu maisiņus uz zemes, sāku spēlēties ar mazo rezgali, kurš kontrastējot ar pārējiem sugas brāļiem bija varen aktīvs. Sekojot manai rokai aiz stikla šis tēloja mazo uzbrucēju. Uzmanīgi vērojot katru manu kustību, viņš bija gatavs lielajam lēcienam.

Aiz manis jau bija sastājies kāds bariņš ar vecākiem, kuru lolojumi mutītes pavēruši, vēroja suņa izdarības. Uz mirkli sāku jau apsvērt domu par tikšanu pie krātiņu, kamēr zoo veikala darbinieki to neredz. Bet ko gan tālāk?! Piedevām aplaupīt veikalu par "nieka" 600 eiro arī nav labi.

------

Skumjas pārņēma. Par ko? - īsti nezinu. Bet tas noteikti bija saistīts ar nebrīvi. Iedomājos kā būtu, ja scenārijs būtu ar mainītām lomām. Cilvēku mazuļi par "nieka" 600 eiro (pase tiktu izsniegta iegādājoties) un dažādi zvērveidīgie aktīvi iepērkoties trauktos tiem garām, pa retam piestājot, nopētot, paspēlējoties kā to izdaru es un tad ar to nodevīgi žēlabaino skatienu, dotos prom. Bet bērns noslienājies līdz ausēm sekotu līdzi rokai aiz stikla un izpildītu akrobātu cienīgus trikus.

Skumjas palielinājās, kad zem Carlito pamanīju Zelta Retrīveru. Labi, "kevauva" būrī man vēl tik ļoti nesatrauc, bet retrīvers - sasodīts, tas taču ir suns! Liels suns! Kā norādīja uzraksts, tad kucēns dzimis 29/04/2009. Redzu viņu tur jau divas nedēļas. "Nieka" 400 eiro. Šis skaistums ir ieslodzīts būrī, kamēr viņam būtu jāaulēkšo pa lauku plašumiem, pļavām un mežiem, jāspēlējās ar bērniem parkos un jājož pakaļ bumbai. Bet viņš, ieracies avīzēs, smagi elpodams, guļ būrī...

------

Jau vēlāk, lēnām soļojam mājup, ar smagajiem iepirkumu maisiņiem rokās, es domāju par cilvēkiem. Mēs esam tieši tādi paši. Sēžam savos iedomātajos būros, savos krātiņos. Vienam tas ir iedomāts, citam patiess. (Piemēram, cilvēki invalīdratiņos.) Mēs cenšamies priecāties un lēkāt līdzi likteņa rokai aiz stikla, mēs katru dienu atrodām iemeslu, lai celtos nākamajā rītā un dotos uz darbu, skolu. Bet katrs mēs gaidām. Kaut ko. Viens zina ko, cits nezina. Varbūt mēs gaidām likteņa roku pārstājam ar mums spēlēties? Varbūt gaidām, kad mūs beidzot kāds saudzīgi izņems no krātiņa un samīļos? Varbūt katru dienu vērojam pūli, kas staigā aiz mūsu krātiņa robežām un meklējam kādu, ar kuru skatieni sadurtos? Bet varbūt vienkārši gaidām, kad kāds atnāks un mūs pabaros un padzirdīs.

------

"The secret of happiness is freedom. The secret of freedom is courage."
("Laimes noslēpums ir brīvība. Brīvības noslēpums ir drosme." )

------

Dziesma īsti neatbilst tematikai... kaut gan visu jau var sasaistīt. Toties tā var būt piemērota pārdomām par šo jautājumu:
www.youtube.com...