Vai tu esi kādreiz izjutis asins smaržu Kā Viņi toreiz?

Migā pazūd cilvēki... Arī pavisam.. Gaidam, zinām - NākS! Bet nenāk vairs..
Karš

Viņa asiņainās plaukstas satvēra spalu un izrāva no stumbra. Viss bija beidzies. Bet tikai uz brīdi... Tik vien lai piesēstu asiņainā sniegā.
Tālumā svilpa mīnas, liekot vietējiem kokiem izbailēs salēkties. Ložu šāvieni ievainoja debesis. Tumšā dūmakā no signālraķetes mākoņos izplūda asinis. To salkano smaku varēja just te lejā.
Samirkušais mētelis bija sasalis, stīvs un smags. Zābaki bija sapinušies dzeloņdrātīs. Tukšais bezcerības skatiens vērās tālē.
Kritušie, ievainotie...
Vientuļie...
Viņš notīrīja asmeni sniegā un nospļāvās tur pat blakus.
Ložu caurausts...
Tīkls...
„Dzeguze”
Ūdens kritums...
Suņa rejas iecirta viņa ausīs samiegtus soļus.
Viņa meita – zeltainie mati plīvoja vējā, dūraiņi ķēra sniegpārslas, smaids pazemoja vientiešus, acis meloja ģēnijiem, plaukstas saldēja sirdis – viņa slīdēja pār gludo ledu kā taurenis pēc rasas, kas pirmo reizi atvēris spārnus. No viņas elpas uzziedēja leduspuķes aizmigušajās rūtīs. Viņa nebija ļauna, nebija salta. Varbūt mazliet trausla, stikls bija izturīgāks par viņu, bet pat mēness nespēja pretoties, kad viņa lasīja kabatās zvaigznes.
Viņš atvēra acis. Būtu atdevis jebko, lai 13. decembris nekad nepienāktu. Diena, kuru nožēloja visas zemūdens pasaules un debesu valstības ķēniņi.
Sastingušais mētelis salūza atsitoties pret apklusušo stumbru.
Baltā kreklā viņš devās prom. Izgaisa gaisma, izgaisa viņš, izgaisa mīnas, ložmetēji, „dzeguzes”. Viena vienīga liecība palika te – signālraķetes izplūdušās asinis. Uguns...