IZREDZĒTAIS

Dzeja, atkal dzeja...neko citu te negribas publicēt, tam domāti blogi citos portālos.
viņi dalīja zelta rotas un pīrāgus
tu stāvēji malā ar pastieptu roku
bet ubags tu nebiji nē
tev bija daudz ko dot
bailes sastindzināja rokas
un tu pārcieti elles mokas
tikai lai pieietu klāt
viņi dalīja maizi un ūdeni
tu stāvēji blakus ar pastieptu roku
un spēlēji savu iedomu spēli
jo ubags tu nebiji nē
tev bija pasaule azotē
un tu no tās lauzi pa gabalam
lai atdotu tiem kas tevi pēc tam
saviem zābakiem smagiem
samīdīs naktī pēc svinībām
viņi dejoja apkārt tev
un maskas uz sejām tiem bija
viņi dejoja sev sev sev
un tā bija agonija
PĀRĒJĀS BILDES ŠIM RAKSTAM
marcello | 14:07 08.09.2009 | Atbildēt uz komentāru |
Bet ar to taču stāsts nebeidzās, vai ne? :)
Anonymous | 14:57 08.09.2009 | Atbildēt uz komentāru |
kaut arī maķenīt mazohistiski arī izklausās, taču kaut kas tiešām patīk. un galvenais - teksta dabiskums, kurš tomēr spēj noturēt pats savu iekšēju ritmu, tātad ir īstais potenciāls.
vienīgi nepiekrītu, ka šī bloga sadaļa domāta vienīgi dzejai. tas pat izlasāms pie rakstu tēmām :)))
REX | 01:53 10.09.2009 | Atbildēt uz komentāru |
Iespaidīgas rindas...
Anonymous | 09:43 08.09.2009 | Atbildēt uz komentāru |
hmmmmm...
Tā ir dzeja, kur pieturzīmes jāsaliek pašai?
Ļoti patika pats pēdējais teikums, tur gan punktu varēji uzsvaram pielikt!:)