Negaidītais viesis.

No rīta pamodusies un ieraduma vadīta, viņa ar labo roku pārslīdēja pāri tukšajai vietai blakus. Tajā vairs nejautās ne kripatiņas no vīra ķermeņa atstātā siltuma.

Atmiņā uzplaiksnīja tikai ātrais skūpsts uz lūpām, ko viņai pasniedza vīrietis, steidzoties pēc kārtējā agrā rīta telefonzvana saņemšanas. Kā viņa neieredzēja šos zvanus… Bet šī atmiņa bija tik miglaina un trausla, ka tā tikpat labi varēja arī būt vienkārši viņas iztēles auglis vai arī nosapņots sapnis, kurai viņa pievērsās tiklīdz mīļotā ēna bija izslīdējusi no istabas.

Viņi bija kopā astoņus gadus. Likās, ka tā ir teju vai mūžība un jau ar grūtībām spēja atcerēties laikus, kad viņi viens otru vēl nebija sastapuši. Neskatoties uz to, mīlestība abu starpā nebija pagaisus ne uz mirkli. Tā bija tikpat sirsnīga un uzticību raisoša, ka daudzi no viņu abu paziņām nolūkojās viņos ar skaudību. Un kādēļ gan ne?! Galu galā viņi bija izskatīgs pāris.

Bet kaut kas tomēr bija zudis… Viņa bija pilnīgi droša par vīra uzticību, bet tomēr kaut kas pēdējos piecus mēnešus nedeva viņai mieru. Bija pazudusi kaisle. Mīļotais bija ierauts darba pilnajā ikdienā, bet viņa sevi noslogoja ar ikdienas mājas darbiem un pusslodzes darbu pie mājas esošajā kafejnīcā. Katram bija sava pasaule un abu prāti bija aizņemti ar domām par dažādām lietām.

Vairākas reizes viņa bija uzsākusi mīlestības pilnās rotaļas, ar domu atmodināt mīļotā sirdī kaisles ugunis, bet diemžēl katru reizi tas beidzās neizteiksmīgā, vai pareizāk būtu teikt, ikdienišķā seksā. Bez izdomas, bez kaisles dzirsksts, kas ar katru reizi noplaka arvien vairāk un vairāk, tika pavadītas pāris naktis nedēļā, lai pēc tam bez spēka atkristu spilvenos un aizmigtu. Gluži it kā tā būtu ierastā miegazāļu deva.

- – -

Izstaipījusies saules pielietajā gultā, Anna saudzīgi piecēlās, lai no straujākas kustības nesareibtu galva. Sasējusi matus kuplā mezglā uz pakauša, viņa ļāva pāris nepaklausīgām cirtām apvīties ap viņas skaustu, tā izceļot nevainojamās kakla līnijas. Atvērdama drēbju skapi, viņa pie tā ilgi nekavējās. Roka paķēra vieglo vasaras kleitu, kurā viņa ātri ietinās, ļaujot mežģīņotajām maliņām izcelt dziļā izgriezuma ieskautās krūšu aprises. Kā jau vasaras kleitai piedienās, tā bija darināta no plāna un viegla materiāla, kas brīvi apskāva sievietes ķermeni, izceļot katru tās izliekumu. Bet tam viņa nepievērsa uzmanību, jo diena solījās būt svelmaina un karsta, tāpēc kleitas izvēle krita praktiskā iemesla dēļ.

Šodien bija veļas diena. Viņai tās patika, jo tad viņas prāts spēja rast mieru, pildot ierastās darbības. Paņēmusi gultas veļu, viņa steidzās uz vannas istabu. Iestūmusi to veļas mašīnā, viņa uz mirkli sarauca uzacis, iedziļinoties aparāta opcijās. Kad mašīna sāka monotoni darboties, viņa pievērsās netīro drēbju dalīšanai. Dažus apģērba gabalus viņa iemērca blakus esošajā bļodā, kurā jau bija sagatavots putojoši verdošais ūdens. Pēc tam viņa ķērās klāt pārējiem mājas darbiem.

Diena patiesi izvērtās neizsakāmi karsta. Jau pirmajās minūtēs, viņa sajuta kā seju pārklāj plāna sviedru kārtiņa. Bet pēc pāris stundām, viņas viss ķermenis bija caurcaurēm slapjš. Pārkārusies pāri balkona malai, viņa centās noturēt līdzsvaru, balansējot uz vienas kājas pirktsgaliem. Ar pirkstiem aizķērusi tālāko veļas striķi, viņa no pleca noņēma vīra kreklu, ko saudzīgi izklāja un piestiprināja ar knaģiem abās pusēs.

Viduklis bija cieši piekļauts balkona malai, kamēr brīvi krītošās krūtis nemitīgi aizskāra kādu no veļas striķiem. Citreiz krūtsgals neveikli pieskārās knaģim un gluži neviļus viņa ļāvās iesāktajai darbībai, lai tikai jaušami piebriedušais krūtsgals pakavētos ilgāk pie asā pieskāriena.

Kāds pieklauvēja pie durvīm. Te vairs reti kāds izmantoja zvana pogu un viņai tas savā ziņā patika. Klauvēšana bija daudz intīmāks process, nekā nejēdzīgi skaļais zvans, kas mēdza atbalsoties vēl ilgi pēc tam, kad zvanītājs bija noņēmis pirkstu no pogas. Ja klauvējiens bija spēcīgs un neatlaidīgs, viņa paredzēja, ka aiz durvīm atrodās kāds ar stingru raksturu esošs cilvēks. Viņa pazina visus vīra draugus un paziņas, lai varētu aptuveni pat atlasīt nelielu cilvēku bariņu, kas iespējams iekļautos stringrā rakstura kategorijā. Turpretī, ja klauvējiens bija kluss, tas radīja aizdomas par nedroša cilvēka raksturu. Tāds varēja būt pāris viņas draudzenēm, bet tās ciemos uzradās parasti pēc iepriekšējas pieteikšanās vai vispār labāk izmantoja zvana pogu.

Šoreiz klauvēšana arī bija pieklusināta, bet gana spēcīga, lai to sadzirdētu pat atrodoties ar pusķermeni ārpus mājas sienām.

Viņa piegāja pie durvīm un piekārtojusi dekoltē, atvēra tās. Pretī lūkojās glīta izskata vīrietis, kurš viņu ieraudzījis, atplauka smaidā. Tikai tajā brīdī viņa aptvēra, ka plānā kleitiņa mugurā ir pielipusi pie visa viņas ķermeņa un pat nodevīgie krūšu gali bija gluži kā uz delnas redzami. Arī sakārtotais dekoltē nebūt ne novērsa uzmanību no krūtīm, bet tieši izcēla tās. Sviedru tērcīšu izraibinātas, tās viegli ietrīsējās pie katras viņas mazākās kustības.

Viņa sajutās teju vai kaila nezināmā vīrieša priekšā, tāpēc uzreiz ar pirkstiem aizķēra kakla izliekumu, kurš bija atrisušo matu cirtu izraibināts. Tās slapji vijās ap viņas skaustu, veidojot dažādus rakstus. Sviedru tērcītes nemitējās. Pēkšņi bija vēl karstāks nekā iepriekš, ja tas vispār bija maz iespējams.

“Jūs laikam būtu mana brāļa sieviete – Anna?” vīrieša zemā balss viņu uzrunāja. Viņš nemaz neslēpa savu izklaidīgumu, ieraugot viņu šādā vaļīgā mājas tērpā.

Dīvainas izjūtas izraisīja vārdi: mana brāļa sieviete. Kāda sieviete. Viņa sajutās kādam piederīga un tas lika viņai saņemties, lai koncentrētos uz svešinieku.

“Brālis?” viņa joprojām neveikli izstomīja.

“Jā, esmu Daniēls. Un jūs taču esat Anna, vai ne tā?“

“Jā, esmu. Ričards neteica, ka Jūs ieradīsietis, ” viņa aizdomīgi samiedza acis un uzreiz aptvēra, ka izklausās pārlieku nepieklājīga. Viņa labi zināja, ka vīram ir brālis – Daniēls, bet kāpēc viņš šobrīd atradās šeit?! Viņa nekad nebija viņu satikusi iepriekš, jo viņš dzīvoja citā valstī un, neskatoties uz neskaitāmiem aicinājumiem, vienmēr bija pārāk aizņemts, lai ierastos. Līdz ar to, lai cik pieklājīgi viņa neuzvestos, neuzticības sēkla iezagās tīri neapzināti.

Vīrietis pasmaidīja, atklājot savus zobus un bedrītes lūpu kaktiņos. Viņš bija nenoliedzami izskatīgs.
“Es zinu. Tā ir mana vaina. Mana ierašanās šeit netika ieplānota. Radās pāris darījumi šajā pusē, kurus sen biju ieplānojis paveikt, bet diemžēl pirms tam man nekādi neradās iespēja. Vienvārdsakot, mana vaina, ” viņš palūkojās uz sievieti caur pieri, ļaujot smaidā iezagties kaut kam noslēpumainam, un pacēla rokas, it kā padodoties neredzama ieroča priekšā. Šī kustība atklāja tumšo spalviņu noklātās krūtis, kuras nespēja nosegt baltais krekls, kurš līdz pusei bija atpogāts. Nevarēja saprast vai viņš to bija izdarījis, lai samulstinātu tā jau samulsušo sievieti vai patiesi bija tik karsti, jo viņš notvēra viņas mulso skatienu, kurš kaut arī tikai uz sekundi aizķēra torsa apveidus, tomēr bija gana nodevīgs, lai liktu sajusties viņai vēl neveiklāk.

“Vai varu izlūgties Jūsu piedošanu un arīdzan viesmīlību? Ielidoju tikai pāris stundas atpakaļ un devos tieši pie Jums, cerībā satikt Ričardu un arī, protams, Jūs. Viņš daudz par Jums man ir stāstījis…,” turpināja vīrietis.

Iglāk nekā piecas sekundes, viņa lūkojās, nespēdama bilst ne vārda. Bet tad abus iztrūcināja veļas mašīnas radītais troksnis un viņa strauji sniedzot roku, iesāka: “Piedodiet. Protams taču, Daniēl. Prieks ar Jums iepazīties.” Viņš uzreiz sneidzās paspiest viņas roku.

“Vai varu ienākt?” viņš nedaudz kautrīgi apvaicājās.

Viņa piespiedās pie sienas tik cieši cik vien to varēja atļauties šaurajā priekštelpā, bet viņam ejot garām, nodevīgās krūšu aprises tāpat uz mirkli aizķēra vīrieša torsu. Aizvērusi durvis, viņa norādīja virzienu uz viesistabu. Priekštelpā viņš nedaudz uzkavējās, novietojot uz zemes savu ceļa somu.

“Vai Ričards drīz ieradīsies?“

Šis jautājums viņu atgrieza realitātē un uz mirkli lika sajusties neizsakāmi haotiskai.
Pulkstenis atgādināja, ka drīz jau būs četri. Tātad vēl tikai kāda stunda šī nepazīstamā cilvēka klātbūtnē un beidzot viņai būs miers. Bet par ko gan?! Dusmojoties pašai uz sevi, Anna nespēja saprast, kāpēc tik nodevīgi dīviani uzvedās šī svešinieka tuvumā.

“Pēc nepilnas stundas. Lūdzu jūtieties kā mājās. Vai varu Jums ko piedāvāt?” viņa centās runāt lēnām, bet šķiet tas tāpat izklausījās pēc ātrrunāšanas cienīga parauga.

“Paldies. Es patiesi neatteiktos no kaut kā atspirdzinoša. Jums te vienmēr ir tik karsti?!” viņš neveikli pieskārās savai krekla apmalei. Tikai tagad viņa apjauta cik glīti ir veidotas viņa rokas un pirksti. Tieši tā kā viņai patika. Stiegrainas un asinsvadu izraibinātas. Viņa augums bija visai ikdienišķs. Tas pat atgādināja viņas vīra augumu, bet tas laikam ir tikai normāli starp brāļiem.

“Nē, tik karsts kā šodien vēl nav bijis iepriekš. Vai sula derēs?“

“Jā, paldies.“

Viņa nedaudz kavējās pie ledusskapja. Atvērusi to, tīkamais aukstums apskāva viņas seju, kaklu un krūtis. Nodevīgie krūšu gali! Uz mirkli viņai pazibēja doma par pārģērbšanos, bet tas likās tagad kaut kā nevietā. Piedevām mājas darbi vēl nebija pabeigti.

Atgriežoties viesistabā, viņa atradu viņu ērti iekārtojušos uz dīvāna. Šķiet krekls bija vēl vairāk atpogāts. Liekot glāzi ar sulu viņa priekšā, viņš tai jau sniedzās pretīm un abu pirksti uz mirkli saskārās. Arī skatieni sastapās un neveikli pasmaidot, viņa pieķēra Daniēla skatienu pārslīdām pār viņas krūšu aprisēm, kas pieliecoties bija vēl vairāk atklātas nekā iepriekš.

“Lūdzu neliecieties traucēta manis dēļ. Šķiet Jūs esat aizņemta ar mājas darbiem. Lūdzu turpiniet. Negribu Jūs atraut no ikdienas darbiem.” Viņš pasmaidīja un iztukšoja sulas glāzi.

Anna jutās atvieglota, ka var uzsākt iepriekš iesāktos darbus, jo tas deva vismaz nelielu patvērumu viņas dīvainajai uzvedībai. Vai viņš ar viņu flirtēja? Visu laiku prātā šaudījās doma par to vai tas nav tikai viņas fantāzijas auglis, jo vīrietis pagaidām taču neko nebija atļāvies izdarīt. Pagaidām…

Nesteidzīgi atgriezusies uz balkona, kura atvērtās durvis radīja iespaidu it kā tā būtu daļa no viesistabas, viņa saprata, ka nemaz tik laba slēptuve tā nebija. Tieši otrādi. Paņēmusi no bļodas vēl vienu kreklu, viņa saprata, ka viņai atkal ir jāpārliecās pāri balkona malai.

Viņa zināja, ka var būt labi redzama no vietas, kur sēž Daniēls.

“Cik ilgi plānojat uzkavēties mūsu pusē?” viņa ikdienišķi apvaicājās, kamēr lēnām centās pārliekties pāri balkona malai. Izliecoties, kleita cieši apskāva viņas pēcpuses aprises un tai paceļoties, atklāja viņas kājas. Kamēr viņa izmisīgi mēģināja aizķeksēt nenotveramo veļas striķi, viņa sajuta savus gurnus nemierīgi rīvējamies gar balkona malu. Apjautusi cik ļoti viņa ir sasprindzinājusies, viņa izjuta katru sava ķermeņa saskarsmi ar apkārtējām lietām. Parasti viņa šādiem sīkumiem pat nepievērsa uzmanību, bet šoreiz tas viņu tikai pastiprināti uzbudināja.

Aptvērusi, ka uz uzdoto jautājumu, viņa joprojām nav saņēmusi atbildi, viņa strauji sakustējās. Jā, un tajā īsajā apjausmas mirklī, viņas labās kājas pirkstgali pagura no balansēšanas, un viņa gandrīz paguva pārkrist pāri balkona malai…

Paguvusi jau izbīlī ievilkt dziļi elpu, lai būtu gatava kliedzienam, viņa pēkšņi sajuta, ka kāds stingri tur viņu no aizmugures. Šķiet pagāja minūte, bet glābējs joprojām stingri turēja viņas gurnus, nu jau ļaujot tiem piekļauties savam augumam. Palaidis viņu vaļā, viņš tomēr nekustīgi stāvēja viņai cieši blakus. Dziļi elpojot, viņa apgriezās, lai ielūkotos glābēja acīs.

Viņš vairs nesmaidīja. Skatiens bija tiešs un neatlaidīgs. Turpretī viņa jutās tik nedroša, it sevišķi pēc tā, kas notika tikai pirms mirkļa, ka juta ceļgalus viegli trīcām. Gribējās pie kaut kā pieturēties un sajusties drošumā, tāpēc tīri instinktīvi viņa atlaida balkona malu un pieskārās viņa krūtīm. Krekls nu bija pavisam atpogāts un atradās uz dīvāna malas. “Kā viņš varēja pagūt tik ātri mani notvert? Vai viņš jau pirms tam bija stāvējis man aiz muguras?“

Nespēdama sakopot domas, viņa jau bija iekritusi viņa ciešajās skavās.

- – -

Nezinot kurā brīdī bija atraisījusies kleita, viņa sajuta, ka tvirtās krūtis ir pilnībā piekļautas Daniēla krūtīm. Tveices vilnis pēkšņi pāršalca abus sviedriem klātos ķermeņus tik spēji, ka atliekusi galvu, Anna ar neko neredzošām acīm, vērās uz augšu. Viņai šķita, ka ir tuvu ģībonim, bet tad viņš sāka skūpstīt viņas izliekto kaklu un viņa tikai klusi paguva izdvest, “Nē…,” bet viņa lūpas bija jau piekļāvušās viņas piebriedušajiem krūšu galiņiem un kāri tos laizīja.

Apvijusi kājas ap viņa gurniem, viņas klēpis kāri, pat izsalkuši, sāka rīvēties gar viņa piebriedušā locekļa apveidiem, kas joprojām slēpās aiz neatpogātajām biksēm. Viņš turēja viņu no apakšas, masējot nemierīgi kustošos dibenu. Kājas bija tik stringi ieskāvušas vīrieti, it kā sieviete baidītos, ka viņš varēu atstāt šo kaisles rotaļu nepabeigtu.

Viņš uzstājīgi atgrūda viņas krūtis no savām, lai vieglāk varētu tām tikt klāt. Ar abām rokām turoties pie margām, Anna ļāva savam ķermenim nevaldāmi locīties. Sajūtot savas krūtis monotoni cilājamies un Daniēla mēli spēlējamies ar viņas tik jutekliskajiem krūšu galiņiem, viņa uzbudinājās vēl jo vairāk un pasaule ap viņu izzuda. Ja kāds ienāktu istabā, viņa visticamāk to nepamanītu. Šī doma pavīdēja viņas prātā tikai uz mirkli, bet tad jau viņa atkal bija aizmirsusies.

Piespiedis sievietes ķermeni pie margām, viņš to atlaida. Viņš viņā lūkojās… kā viņas krūtis cilājās spēcīgajā kaislē un kā viņa joprojām seju pavērsusi uz augšu, turpina pati virpināt savus krūšu galiņus. Kā viņa kustās un ar otru roku pieskarās mitrajām apakšbiksītēm. Viņš noslēpumaini smaidīja, labpatikā uzlūkojot kaisles strāvoto sievietes ķermeni.

- – -

Tajā brīdī viņa sajuta kaut ko slapju zem kājām. Anna negribīgi sev piespieda palūkoties uz leju. Bļoda bija apgāzusies un no tās uz visām pusēm šķīda ūdens straumītes. Kaut kas piesaistīja viņas uzmanību. Joprojām viegli kustinot gurnus, viņa aptvēra, ka labā roka joprojām ir paslēpta miklajā kājstarpē. Viņa dziļi elsoja, līdz noslīdēja uz zemes un palika tur sēžot.

Kāds klauvēja pie durvīm. Tikai pēc trešās reizes, kad klauvēšana kļuva uzstājīgāka, viņa sakustējās, lai atbrītovu roku. Haotiski kārtojot kleitu un matus, viņa steidzās cauri tukšajai viesistabai uz durvju pusi. Pirms paguva atskanēt ceturtais klauvējiens, viņa palūkojās vēlreiz uz viesistabu, kurā bija ne miņas no sulas glāzes un vīrieša krekla uz aproča.

Viņa strauji atrāva durvis un notvēra uztraukto Ričarda skatienu.

“Vai viss ir kārtībā?” viņš joprojām satraukti vaicāja.

“Jā… piedod, biju uz balkona.”

“No rīta aizmirsu atslēgas mājās.“

Ričards ienāca iekšā un taisnā ceļā devās ledusskapja virzienā. Izņēmis sulas paku, viņš uzlūkoja sievas koši pietvīkušos vaigos. Mežģīnotais dekoltē uzkrītoši atsedza sviedru klātās krūtis, kas joprojām cilājās no sievietes straujās elpošanas.

Nespēdama izturēt vīra skatienu, Anna aizgriezās un devās uz balkonu, lai beidzot pabeigu iesākto. Paņēmusi zemē nomesto bļodu, viņa vēlreiz piegāja pie margas, lai aplūkotu vai drēbes ir kārtīgi izkārtas. Pēdējais krekls joprojām bija aizknaģēts tikai vienā vietā. Viņa paņēma otru knaģi un liecās pāri, lai piestiprinātu arī otru krekla malu.

Un tajā brīdī, kad pamats teju jau atkal sāka zust zem kājām, viņu uztvēra spēcīgas rokas, kas neatlaidīgi turēja viņas gurnus. Viņa pazina šo pieskārienu un mīļotā kluso čukstu pie auss: “Tu šodien izskaties tik kārdinoša…“

--------------------------------------------------------------
Lasāms arī šeit: zandymama.wordpress.com...