Kopfhaus.

Mana galva ir kā māja ar 200 telpām, un katra telpa ir pilna ar 700 nepiepildītiem sapņiem.

Viss sākas ar piedzimšanu. Līdz ar pirmo smaidu cilvēks atklāj mīlestību, līdz ar pirmajām asarām iepazīst rūpes. Vēlāk cilvēks saprot, kas ir vilšanās, nodevība un cietsirdība, taču viņš nepārstāj mīlēt un rūpēties.Visi jaukie vārdi, viss tas, ko teici šobrīd ir kā krāsainās kļavu lapas, kuras steidzīgie garāmgājēji iemin lietus saskalotajos dubļos. Sākumā likās, ka tas viss šoreiz un visbeidzot būs savādāk - labāk. Mazliet nepatīkami, pat nezinu kā lai to visu izsaka vārdos.. Bet ja nu Tu kādreiz izdomāsi pateikt patiesību, visu kā ir, es būšu tepat, es gaidīšu. Laika ir pietiekoši..Pašlaik vienīgais ko vēlos ir bērnu un Lauras dzidros smieklus vasaras rītos, krūzi karstas kafijas un atpakaļ to laiku, kad viss bija tik jauki un labi.Tu meklē durvis, lai ieietu jaunā pasaulē, un, kad jau esi sataustījis rokturi, tu pamani, ka roktura nemaz nav, durvju nav, pasaules nav, un tas viss ir bijis tikai sapnis.Viss beidzas ar to, ar ko tas sākas, un viss sākas ar to, ar ko tas beidzas. Kod sienās un grauz akmeņus, un tik un tā tu neko neizmainīsi. Tu nekad neuzzināsi, kas ir īsts un kas ir neīsts, kas ir labs un kas ir ļauns, kas esi tu un kas ir cits. Jo viss ir tas pats, un viss ir cits, un to nekad nevar saprast, jo jēgas nav. Nav jēgas dzīvot, un nav jēgas nedzīvot. Cilvēks zaudē redzi tad, kad viņš grib kaut ko pamatot vai pierādīt. Viņš vairs neredz pasauli tādu, kāda tā ir. Viņš to redz tādu, kādu grib redzēt. Tāpēc vienkārši skaties, kāda tā ir.