Dienvidurāli

nobeigums ceļojumam Dienviurālos ..............................

Beidzot tie akmeņi mims līdz kakla,paliek žēl laivu.Pēdējā apmetnes vietā,divmetrīgu nātru ielenkumā,sākam demontēt mūsu braucamos.Uzēduši saldajā mazās zemenītes,ceļam savas mugursomas plecos.Beidzot atkal esam kājniekos,bet prieka maz.Saule sāk sildīt arvien nežēlīgāk un arī dunduri neatpaliek.Tiem briesmīgi iepatikusies mana mugursoma,nākas nest vismaz kādu simtu liekēžus uz savas muguras.Reizēm ar plaukstu izdodas nosist vismaz 20 gabalus ar vienu reizi.Līdz tuvākajam ciemam Kurmenai nosoļojam pusotrās stundās.Uzzinam ka līdz Kartolī ciemam esot 13.km.Somas sāk likties arvien smagākas,pīppauzes izstiepjam arvien garākas.Beidzot sasniedzam arī to.Ciematiņā atrodas arī veikals.Pīpmaņi tiekam pie ilgi kārotā dūma.Vakara pusē pienāk strādnieku bānītis,vadītāji krietnā dūšā.Nolemjam ka vilciens nav šoseja un no sliedēm grāvī neieskries,krāmējamies iekšā.No Kartoli līdz Inzerai 64 kilometri.Braucam četras stundas jo gandrīz katrā pieturā ar kādu jāsadzer un arī jāuztankojas.Ap pusnakti laimīgi esam galā par rubli gabalā.Dienu sākam ar ciemošanos Inzeras ēdnīcā.Oficiāli tā gan slēgta,bet kopā ar strādniekiem tiekam iekšā arī mēs.Pēc nelielas diņģēšanās par mums apžēlojas un sacep vēl olu ar desu. Kalorijas esam uzņēmuši,nolemjam paļauties uz savām kājām.Autobusu satiksme šeit nav,smago arī nenoķert.Atstājam pie viena tantuka liekās mantas un apbruņojušies ar pārtiku vairākām dienām dodamies uz Nukātovas pusi.Pēc nostāstiem,tās tuvumā,esot skaista ala ar nosaukumu-Pērle-.Apmetamies kāda kalna pakājē pie izžuvušas upeles gultnes.Pēc upes izžušanas vasaras periodā,vietām paliek pamatīgas bedres ar zivīm.Viena no šādām bedrēm mums piešķir desmit vēdzeles.Nu gardas vakariņas.Soļus desmit no mūsu laimes bedres strautiņš pazūd krūmājā,Vakara klusumā labi dzirdams kā tas ar troksni iekrīt kaut kur dziļi pazemē.Netālu no nometnes atrodam arī meklēto alu.Tā aizaugusi krūmājiem un zāli. ās izpēti atliekam uz nākošo dienu.**Tūlīt pēc brokastīm dodamies uzbrukumā alai.Vispirms nokļūstam lielā zālē un esam pārsteigti par tās seklumu.Pēc ilgas alas pārmeklēšanas ,zem vienas radzes,tomēr atrodam nelielu spraugu,tātad alas turpinājumu.Par laimi esam izcili slaidi un pēc izlūka signāla sākam līst alā.Pēc metriem diviem ala paliek arvien plašāka un varam normāli pārvietoties uz priekšu.Ala,locīdamās kā čūska,vijas kādus simts merus.Tikai alas pašā galā atklājas tās nosaukuma noslēpums.No griestiem pil ūdens-apakšā izveidojusies bļoda un tajā ripinās neskaitāmas mazas pērlītes.apkārt nedaudz dažādi stalagmiti un stalaktiti.Pēc to iz mēriem spriežam ka ala nav pārāk veca,vai iežos nav pārāk daudz minerāļu.Pārāk lielu uguņošanu ar falšveijeriem netaisam,ala zema un nekādi prātīgie dipiņi tāpat neiznāktu.Ievērības cienīga tiešām bija bloda ar apaļajām pērlītēm.Saules gaismā pārsprieduši redzēto dodamies atpakaļ uz Inzeru.Attālums nav liels un bez laivām uz muguras tos pieveicam ātri.Top ugunskurs-vakariņas.Vairākas dienas pavadam dīkdienībā,ka jau tas atvaļinājumā pienākas.Apkartējie kalni nav lieli,bet kur parāpties,vienmēr var atrast.Saule mūs nežēlo-paliekam arvien sārtāki.Kad karstums nav paciešams plunčājamies mazajā Inzerā izstiepušies uz piepūšamajiem matračiem.Kad arī tas apnīk,savācam mantas un deviņos vakarā salienam mazā lopu vagoniņā,dodamies uz Belorecku.Cauru nakti vilcieniņš kratījās un raustījās,reizēm likās ka braucam pretējā virzienā.Kārtīgi pamodos ap sešiem,stāvējām kādā stacijā.Izrādās ka naktī tiešām esam braukuši atpakaļ ,jo.. Kādā no mazajām stacijām,kurā mašinists skrējis pēc kandžas,pazaudējuši pēdējā vagona apsargu ar visu lukturi.Atpakaļ braucot atraduši to grāvi saldi guļot ar visu lukturi.Tikai pusdivos dienā iebraucam Beloreckā.Biļetes uz lidmašīnu tikai līdz Maskavai,tur būs jāizcīna tālākam ceļam.Mājās atgriešanās protams ir skumja,kaut kā vēl pietrūkst.Pa Baškīriju vēl varētu klīst un klīst.Ja papētam grāmatiņu-ceļvedis pa Baškīriju-tad redzam ka esam redzējuši nožēlojami maz.