Altaja atmiņas
Turpinājums kājnieku un ūdens gabalam Altajā....................
Nolemts doties radiālajā pārgājienā uz Kokolas ūdenskritumu.Gandrīz kā parasti,pirmais augšā admirālis.Kad celas dežuranti,ūdens jau ārdās pa katlu.Atdzīvojas arī pārējie,sāk čabēt krūmi,rullēties teltis.Ceļš ved kalnā,no virsotnītēm pavīd Beluhas sniegotās virsotnes.Satiekam pirmo čusku,knakšķ aparāti.Kāpjot pāri nogāztam kokam,viena no mūsu dāmām iekāpj lāču slazdā.Ar lielu piepūli atveram slazdu un atbrīvojam kāju.Par laimi kāja nav sadragāta,bet pēc daktera norādījuma stundu jātur aukstā strautā.Vietvietām nākas strautu šķērsot,taka nobrukusi,pamatīgs krūmājs.Izdodas atrast vietiņu teltīm un virtuvei.Kamēr top nometne meičas atkal metas strauta virzienā.Cik var mazgāties,tada sajūta ka nolēmušas ātrāk piebeigt ziepes.Ātrā tempā tiekam galā ar vakariņām un zūdam teltīs,nāk virsū melnie odu bari.Pulkstenis tikai astoņi,bet strauji satumst un paliek vēss.Naktī uznāk pamatīgs negaiss,toties rīts aust svaigs un saulains.Gar upi gan vēl klejo bieza migla.Atbrīvojam mūsu klibotāju no liekām mantām un dodamies tālāk.Krūmi,zāle slapji,drīz esam līdz viducim kā mačalkas.Spriežam ka vajadzētu saziepēt bikses,nebūtu speciāli jāmazgā.Reizēm lopiņi ieminuši skaistu taku un varam iet palekdamies.Izejam atkal pie Berelas,Upe ne visai mīlīga,gaiši pelēku ūdeni un ledāja drēgnumu nesoša.Gultne pilna,pavasaros izrautiem,krūmājiem.Debesis taisa brīnumus.No ledāja nākošie lietus mākoņi pašķiras un aiziet uz blakus esošajām ielejām.Parādās tilts pār Berelu.Apkārtne kļūst arvien skaistāka,ciedru mežš.Pa labi vienas kalnu grēdas kā zāģa zobi.Pa kreisi Katunas kalnu grēda un Berelas ledājs.Tagad redzam kur rodas Berelas pelēkie ūdeņi.Māli un citi minerāļi kopā ar ledāja kūstošo ūdeni.Kāpjam augstāk,parādās kaut kas līdzīgs ceļam.Pie Kokolas ūdenskrituma kādreiz bijusi nometne tiem kuri bijuši nelabvēlīgi valdībai.Beidzot mums paveras burvīgs skats,kura dēļ esam kūlušies šurp trīs dienas.Maza upīte,kuru sauc Kokola,gāžas lejā no 40 metru augstuma un ir labi pārredzama.Melnas,vietām zaļu sūnu apaugušašas klintis.Saulē virs ūdenskrituma,skaista varavīksne.Ēnā ,baltu ūdens putekļu mākonis.Dīvaini ka tik skaistā vietā bijusi izsūtīto nometne.Tepat kapi,Protams pamesti,zāli aizauguši.Kopiņas knapi saskatāmas,krusti satrūdējuši un sagāzušies.Kas šeit apglabāti?Tas laikam paliks mūžīgs noslēpums.Burunduks,uztupies uz koka sētiņas,blisina acis un stum kaut ko vaigos.Vakarā sastopam Dņepropetrovskas kājniekus.Tiekam pie jaunām rajona kartēm.Arī šeit var piemeklēt civilizācijas nelaimes.Man palaimējas uzkāpt uz sarūsējušas naglas,kura uztaisa manā pēdā krietnu caurumu.Dakteris berzē rokas,meklē Šlirces,spirtu un visu pārējo ar ko nolēmis mani sodīt.Es gan esot kļuvis nedaudz bālāks,kad redzējis kādu adatu dakteris taisās pielietot.Pārējie esot ļoti jutuši man līdz.Pacietu visu ar pārliecību ka rīt varēšu atkal vicot tālāk.Priekšā Klusā pāreja.Uzmetuši ūdenskritumam pēdējos skatienus dodamies tālāk.Upīte mūs izved pie maza,skaista ezeriņa,ar sniegotiem krastiem.Uz viena sniega laukuma metājas,virknē savērtas foreles.Kāda izšķērdība.Ar lielu piepūli esam sasnieguši Kluso pāreju.Tūrā atrodam,citu grupu ,atstātas zīmītes.Novietojam arī savējo.Ēdam triumfa pusdienas,vīna vietā uzdzerdami ledāja smago ūdeni.Tad virzamies uz leju,uz Melnās Berelas pusi.Noeja samērā vienkārša.Sasniedzam Koksu ezeru,satiekam zirgu ganus.Tie mums piešķir maizi un kurināmo.Neveiksmīgs makšķerēšanas mēģinājums.Naktī atkal negaiss ar pērkonu un lietu.
