Karakums

Turpinājums ceļojumam Turkmēnijā ...............................

Dežuranti uguņošanu sāk jau piecos no rīta.Tas laikam tāpēc ka agri liekamies gulēt.Kalnos vismaz vari nedaudz paklīst pa apkārtni,bet kur tu klejosi tukšā līdzenumā,grūti pat atrast vietu kur notupties padomāt.Rīta vēsumiņš pierauj augšā arī pārējos.Brokastis uin atkal ceļā.Soļojam pa barhāniem ar trūcīgu veģetāciju.Ap astoņiem izejam takīros.Tie līdzeni kā lidlauki,balti,norullēti.Pēc neilgas soļošanas nav vairs neviena orientiera.Griezies uz kuru pusi gribi,tikai līdzenums,kaut kur horizonts.Iešana protams kā pa šoseju.Vietām tuksnesis tomēr arī zaļo,neskatoties uz to ka ir no sausuma saplaisājis.Šur tur spraucas ārā mazas pienenītes,zeltstarītes un kaut kādi mazi,vioteti ziediņi.Parādas nelieli laukumiņi,mauriņi.Šādās vietās neiztrūkstoša sastāvdaļa ir kamieļi.Vietām atrodam mazas tulpītes,sprīdi garas,deg kā mazas liesmiņas.Atrodas puķmīļi kuriem tādas noteikti vajag dārzā.Izrādās tas nav tik vienkārši,tulpes sīpols atrodas dziļi zemē.Mālaino,noblietēto zemi atkārpīt ir vienkārši neiespējami.Ja kādā zemes plaisā izdodas atsist kādu zemes kluci un pa druskai sadrupināt,tad sīpols tavs.Kaut kur tālumā parādās kaut kādi stabi,būdas.Ejam ,ejam tuvāk netiekam,ķeramies pie otrajām brokastīm.Palēnām tuksnesis paliek civilizētāks.Parādās kaut kā grāvji,kamieļu ,aitu un govju bariņi,automašīnu pēdas.Ieeju saimniecībā un no ganiem uzzinu ka pēc 13km jau esot Lielā kanāla gals,dzelzceļš,šoseja.Pēdējā atpūta pie ekskavatora kurš rok tuksnesī kanālu.To izklāj ar betona plāksnēm.Uz šosejas izdodas apturēt smago,kuru vada lietuviešu zēns.Bez garām runām viņš mums aizved līdz vietai kur sākas varenais kanāls.Klaja vieta,vējš visu trenkā pa gaisu ko var pacelt.Kamēr lasam sauso zāli un visādus sīkumus ugunskuram,atnāk arī tie kuri netika mašīnā.Dažam uzradušās tulznas,šoseja tomēr nav tas pats kas tuksnesis.Šoferīti aplaimojam ar klona maizes kukulīti.Puisis ir tā pārsteigts ka nobučo kukulīti.Vējš liek uzvilkt džemperus,vēja jakas.Beidzot izdodas nobalsot mašīnu kura mūs aizved līdz Kazančikas stacijai.Līdz vilcienam vēl laiks,apciemojam vietējo bodīti.Atļaujamies nelielas miesas kārības.Vakariņās iztukšojam divus ungāru vermutus,gurķu burku un desas brīnumu.Beidzot arī vilciens,tas ir pamatīgi pilns un ož pēc ķiploksieriņiem.Labi,ka mums jābrauc tikai divas pieturas.Tās,protams,nav tik īsas kā uz mūsu jūrmalas līnijas.Kaut kā izkūņojamies no vilciena,jau galīgā tumsā.Lēni,juceklīgi tiek uzceltas teltis.Ātri arī mūsu nometnē iestājas klusums,to pa laikam pārtrauc kādas lokomotīves svilpieni.***Tikai no rīta redzam ko esam sastrādājuši.Izrādās ka kārtīgs tūrists uzceļ telti un ielien guļammaisā arī aizsietām acīm.Brokastis.Kārtējā pārtikas sadale,ūdens balonu uzpildīšana.Mājās,pie stacijas,atstājam pašlaik nevajadzīgās mantas un gāžam iekšā Mazā Balhaša kalnu grēdā.Temperatūra +26.Līdz pusdienai ejam pa kaut ko līdzīgu takai.Sasnieguši galveno grēdu,pagriežamies uz rietumiem un lēni sākam uzņemt augstumu.Aizvējā kā pirtī.Tikai sasnieguši kalnu kori,varam uzelpot pilnu krūti.Pēc sešiem sasniedzam sapņu ieleju.No kalna iztek vēss,dzidrs strautiņš.Ceļas teltis,iet vaļā ūdens draiskulības.Daži paliek tik nekaunīgi,ka mazgājas ar ziepēm.Viss notiek bez steigas un lielā labsajūtā.Kaimiņu grupiņā svin kādu jubileju,aizmiegam dziesmu ieaijāti.Esam pret kalnu nokātojuši sešas stundas,kurš noliek galvu tā šņāc.***Lielais gulēšanas rīts.Lienam ārā no telts tikai tāpēc,ka baidamies vēl kaut kur dabūt tulznas.Telts priekšā divas aizdomīgas aliņas ,sāku tās atrakt.Manā kolekcijā nonāk divi prāvi tarantuli.Ja skorpionam ir viens dzelonis,tad šiem briesmoņiem veseli četri.Cilvēkam viņi nav tik bīstami tikai tāpēc ka nevar atvērt žoklus pietiekamā platumā.Divi indes āķi augšā,divi apakšā.Kodums protams varētu būt daudz bīstamāks par skorpiona.Sākas cītīga mantu izkratīšana.Dežuranti laiž muļķi,šodien esot atslodzes diena.Tas viņiem neizdodas,piedraudam ar dumpi un linčošanu.Bļodās parādās griķu putras un auzu pārslu krustujums.Kad tiekam pie īstas kafijas pavārs tiek apžēlots.Gar Čalsu strautu dodamies augstāk.Drīz tas pāriet sausā smilšakmens,kaļķakmens gultnē.Veidojas kanjoniņš.Beidzot esam sasnieguši augstāko punktu,mūs sāk purināt vējš.Pēc karstās pannas starp klintīm,šeit liekas kā pasakā.Atvērtām mutēm priecājamies par skatiem,kuri paveras no kalna gala.Pārāk ilgi uzkavēties nevaram,no vēja neglābj arī vēja jakas.Atgriežamies un ķeramies pie pusdienām.Malkas šeit pietiekoši un prīmusa palīdzība nav vajadzīga.Atkal neliela izēšanās un mantu krāmēšana.Šovakar mums jābūt atpakaļ Akča-Kuimas ciemā.Atkal jāstiepj līdzi ūdens baloni,pa ceļam to neatrast.Tikai šeit tu saproti kāda vērtība turkmēnim ir ūdens,dārga katra pilīte.Vēlreiz uzmetam acis vietējam puķu dārziņam,savvaļas hiacintēm,rabarberiem,no kuriem turējāmies pa gabalu.Šo lapu paēnā ir iemīļota vieta čūskiņām.Sakām sveikas skorpioniem un viņu sugas brāļiem,kuru šeit netrūkst.Atvadamies no nelielā strautiņa saimnieka-krabja ar acīm uz kātiņiem.Pēc izmēriem spriežot jau diezgan pavecs.Laižamies atkal lejā no kalniem,apčamdot katru pretimnākošo bruņurupuci.Tie diezgan paliela izmēra.Visapkārt skaisti krāsaini,kārtaini mēness kalni-bedlendi.Ieleja paliek arvien plašāka.Tikai pēc sešām stundām saniedzam ciematu.Satumst,nāk vilciens.