Karakums

Turpinājums ceļojumam Turkmēnijā................................

Pusčetros no rīta Ašhabadas ekspresis pietur mums vajadzīgajā pieturā.Arčmana.Lielā steigā,kāpdami viens otram uz papēžiem,izsprūkam no vilciena.Stacijas parkā,diezgan piegružotā,kā jau civilizācijas tuvumā,zem krūmiem iekārtojamies atpūtai.Nevienam nav prātā taisīt teltis.Noklājam plēves un kā nēģi viens otram blakus salienam guļammaisos.Knapi iesnaudušies jau tiekam rauti augšā.Divas stundas paiet kamēr brokastojam un paunojamies.Mūsu šāsdienas ceļa mērķis ir Kopetdaga kalni,Nahūras ciemats.Norunājam satikties pie Nahūras pagrieziena un izklīstam.Dažš to sasniedz kājām,cits ar smago,cits ar vieglo.Palaimējas nofraktēt smago mašīnu kura mūs nogādās robežsargu rokās.Kopā ar vietējiem,autiņā kā siļķu bundžā,atsperes uz otru pusi.Brauciens pa līkumotu kalnu ceļu.Tā vien liekas ka apmetīsimies uz sāniem,tad gan būtu kompots.Robežsargu punktā mūs cītīgi un nopietni pārbauda.Esam atkal savā konservu kārbā un trīcam par savām miesām.Ar atvieglojumu esam Nahūras ciematā,Kopetdaga kalnu ieskautu.Netīrs,braucam cauri,un pēc pusstundas esam galā.Nometne,peldes,masāžas,plāksteru maiņa,vakariņas un gulēt.***Dienu veltīsim apkārtnes izpētei,turkmēņu dzīves izzināšanai.Kad palēnam izlienam no teltīm,sākas jautrības vētra.Skatamies uz kolēģu nepazīstamajām sejām.Iepriekšējās dienās saule mūs tā apstrādājusi,ka vairāk līdzinamies mongoļiem nevis baltiešiem.Fizionomijas krietni piepampušas.Acis jāatver ar pirkstu palīdzību.No rokas rokā ceļo dažādas krēmu bundžiņas.Visi cītīgi smērējas it kā gatavotos uz karnevālu,smiekli car asarām.Noķeram kādu vietējo šeftmani,kurš uzņemas mums nevajadzīgās mantas aizvest er savu VIlīti.Pārējo gan jāstiepj pašiem.Sākas tirgošanās ar vietējo cimdiem un mūmiju.Paši dodamies uz tuvāko upes kanjonu.Pasaka,ūdenskritumi.Tālāk uz palielo ciematiņu.Arhitektūra-no akmens kravuma mājelēm līdz mūsdienu ķieģeļu mājām.Ap septiņi tūkstoši iedzīvotāju.Turkmēņi mūs sveicina-patīkami.Aprunājamies ar ciemata vecajiem dižvīriem.Kāds viesmīlīgs turkmēnis uzaicina mūs ciemos.Negribam gan apgrūtināt,bet atteikt arī neērti.Vēlāk uzzinam,ka šāds apciemojums ir liels gods saimniekam.Tādēļ un ne tikai tādēļ viņi tā cenšas.Ieejot mājās novelkam apavus,nometamies viesistabā uz tepiķiem.Istabas vidū izklāj vaska drānu,uz tās parādās ievārījums,lieli apaļi maizes plāceņi,cukurs,konfektes,brinza,tēja.Pārrunu gaitā karaliskas pusdienas.Pa virtuvi šiverē meitas un vedeklas.Tās atnes ēdienu līdz istabas durvīm,tālāk apkalpo dēli.Tradīcija.Saimniekam septiņi dēli un sešas meitas.Pēc nepilna mēneša vienai no jaunākajām kāzas.Brīvi vēl viens dēls un meita.Uzzinam vietējās tradīciojas par kāzām,kalims.Fotografējamies gan mājās ,gan ārā.Adresu apmaiņa,dullie,kurš varēs uzņemt šito baru Rīgā.Pēc laipnas atvadīšanās pievēršam uzmanību veikaliem.Dāmas cītīgi uzlaiko rumāņu,indiešu apavus.Veči met acis uz korejiešu liķieri ar žeņšeņu.Šo to jau arī iegādājamies.Arī no mums vēlas kaut ko nopirkt.Piecus tūkstošus piesola par Anitu.Tātad bada nāvē Turkmēnijā nenomirsim,zinam ko var pārdot un par cik.Turkmēņa dēla pavadībā dodamies tālāk.Kādas mājas pagalmā aug varena platāna.Tās dobums tukš un tajā varot saiet 22 cilvēki.Mūsu grupiņa tur sagāja brīvi kā istabā.Ciema lejas galā glīti sakoptas dārzu terases.Skarbs darbs jāpieliek lai kaut ko izaudzētu.Nepārtraukti nogaršojam dažādas zālītes,ar kurām mūs iepazīstina jaunais turkmēnis.Gandrīz viss ir ēdams,vajag tikai pazīt.Pēc pāris stundām sasniedzam nometni.Tagad pie kulinārijas brīnumiem ķeras mūsu meičas.Jāuzcienā tagad mūsu ciemiņš. PIe zupas brīnuma viņš pat nepieskaras.Nedaudz nogaršo kompotu un veikli taisas prom kamēr neesam to noindējuši.Vakara pusē sāk smidzināt,pat līt.Tā kā teltis ir uzceltas upes gultnē,nākas tās pārvietot.Nezinam taču cik ilgi līs un par cik celsies ūdens līmenis.Vienai no mūsu dāmām nemierīgs prāts,pārāk daudz vajadzīgu lietu sametusi VILītī.Ja kas viņa paliek šortiņos.