drupatas

Rīts mirdzošs un visu pamanīts. Saules dievs Rā lej kausētu sviestu uz pelēkā trotuāra un no tā apžilbst acs.

Žilbums iztriecas cauri ikdienas čaulai un kā Zeva triekta bulta ietriecas tavas dvēseles klēpī. Un tu skaties uz mirdzošo vecRīgas bruģi un redzi dimantus. Mēs baidamies tiem skarties klāt, jo zinam ka tie nenesīs mums naudas pilnas saujas. Nē, ak šī burvīgā mirdzuma mirāža. Lietus ir lijis tik ilgi, ka mēs vairs neticām tai, kā ticējām tad kad mūms bija bērna pēda. Gaismas staru spoēle, kas nosasa mūsu tiko uz ielas atrastās domas. Vēlmes, kas ir kā plaukstā ietīts ziedojums Laimes Dievam. Viņš tev dos visu par drupatu tavā plaukstā, bet ut nekad to neatdosi. Kāpēc tu to nedod? Via esi ierēbis? Vai naktī nolijušais lietus tevi ir piedzirdījis? Tu stāvi, tu kliedz, bet tavi pirksi ir savujušies pumpurā, kas nekad neatplauks.

Divi mīlnieki, katrs savā Daugavas krasta. Nekas, ka ir sabrucis Dienvidu tilts. Nekas, ka Vantinieks ir slēgts jo kāds ir uzrāpies uz vantīm. Nekas, ka salu tiltam nav ērti iet pāri, bet pāri akmens tiltam svilpo tik spēcīgs vējš, ka viņi baidās aizlidot. Nekas! Viņi leks Daugavā un slīks kāmēr izšķīdīs asinīs pēdējais skābeklis, un tikai tad viņi sāks dzīvot pa īstam.