Šodien ar velo - "atrauties" un izbaudīt!

Veselu nedēļu esmu nosēdējis mājās, pieskatot apslimušo „atvasi” un asinīs jaušams akūts izkustēšanās trūkums. Plusā tam, katru vakaru mūsu diviem sīčiem piebiedrojas vēl divi no kaimiņu mājas, bet vakar un šodien pat trīs – arī „trakomāja” ir pieriebusies!

Tad nu atrodu, ka „pieriebšanās” ir neslikts iemesls, lai beidzot izvilktu felli no garāžas un mazliet „atrautos”...
Patiesībā laiks šādam izbraucienam ir diezgan ideāls un arī mazliet izaicinošs! Vēja, mājas pagalmā izejot, šķiet, gandrīz nav, arī nav tik auksts – tikai kāds -1oC. Izaicinošs, jo kā velo „zaļknābis” vēl nekad neesmu braucis pie mīnus grādiem, tamdēļ gaidāma interesanta pieredzīte ar ekipējuma izvēli. Esmu secinājis, ka nekādi forumu komentāri nespēj aizstāt personisko „eurikas” momentu, kas rodams tikai pašam plānojot, lietojot un secinot. Citu ieteikumiem, bez šaubām, ir bijusi jūtama ietekme plānošanas procesā, tamdēļ liels paldies!
Tā kā padomā ir tikai neliels, ierasts gabaliņš, apģērbu gatavoju ar vidēju rūpību – siltais apakšslānis, džinsi, neliels džemperītis, polartec jaka un vindstopers, jo neizskatās, ka lītu. Cepure tiek papildināta ar pieres apsēju, kam jāgarantē papildus siltums ausīm. Kājās vilnas zeķes un trekinga GoreTex zābaki.
Pēc pirmā kilometra seja jau apradusi ar vēsumu un sākas brauciena izbaudīšana! Šad un tad apstājos, lai izgaršotu dabas mieru, kas beidzot savā varā pārņēmis laukus, mežus, un pat citkārt putekļaino ceļu. Liekas, pat cilvēkus pārņēmusi zināma snauda - ceļmalas viensētās valda klusums un arī auto triju stundu garumā satieku uz vienas rokas pirkstiem skaitāmus.
Eh, pabraucu garām līkumam, kur būtu tā kā jāpagriežas un pakāpeniski jāsāk ceļš mājup! Organismā ir izteikta piedzīvojuma mazuma sajūta un tik ļoti vilina tas mežs tālumā, kur vēl nekad nav būts...! Prātā nevilšus nāk mana pirmā reize kalnos, kad mums atvēlētajā brīvajā laikā devos pa taku arvien tālāk un tālāk, lai sev atklātu „vēl tikai šo līkumiņu”... :) Protams, arī šoreiz ar mežu nebija gana, jo arvien atklājās jauni vilinātāji... Daukas sindroms... ! Braucu un skatos viensētas – reizēm puspamestas vai uzčubinātas, reizēm ar dīvainiem pastkastīšu nosaukumiem bērzu birzs malā... „Sēņraugi”. Ir bezgala interesanti! Žēl tikai, ka līdzi neesmu paņēmis ne karti, ne telefonu, ne tiesības – nu jau labu laiku atrodos pierobežas zonā!
Galu galā apstājos kādā oficiālā krustojumā. Ja būtu karte, noteikti izplānotu citu atgriešanās ceļu, bet šoreiz došos atpakaļ tāpat, kā ierados – tomēr jūtama ziemas elpa! Ar apģērbu esmu trāpījis devītniekā, bet zābakos pirkstu gali tomēr sākuši salt un ik pa laikam nākas pastaigāt, lai tos iedzīvinātu – nākamreiz būs nopietnāk jāizvēlas siltās zeķes un arī virsbikses!
Vai esat kādreiz klausījušies klusumu? Visspilgtāk atmiņā palicis kādu četru kilometru gājiens daudz gadu atpakaļ, kad ap vieniem naktī devos cauri piesnigušam egļu mežam. Bija pilnmēness, bez vēja, biezi sasnidzis un stipros mīnusos. Apstājos un centos ieklausīties klusumā. Nebija dzirdams pat vismazākais troksnītis un klusums bija tik skaļš, ka iesāpējās pat ausis! Tā arī šoreiz – stāvēju krustojumā un, acis aizvēris, klausījos klusumā - nekas to nepārtrauca, tikai maigs vējiņš šad tad klusi uzsita uz pleca – varēja „dzirdēt”, kā gaiss tomēr viegli, viegli kustas... Ehhh...! Atkal PIEDZĪVOJUMS bija izdevies! „Nav pārsteigums, ka līdzīgi „atrauties” ar velo saņemšos arī jau pa sniegiem”, pie sevis spriedu...
Šodien izbaudīti ap 25 kilometriem :)