Ceļmallapa

Viņš paņēma viņas roku savā un ielika Viņas plaukstā mazo dzīvībiņu.

Viņš paņēma viņas roku savā un ielika Viņas plaukstā mazo dzīvībiņu.
Būtnīte bija tik trausla. Lai arī caurspīdīga un, pēc skata - rotaļlieta - tā, kā par brīnumu, bija dzīva.
Viņa pieliecās pie radībiņas un nočukstēja vien sev zināmu vārdu, un tad palaida to debesīs. Buutnīte uzspurdza gaisā. Tā zaigoja visās varavīksnes krāsās, atstarojot un laužot saulrieta gaismu. No tās spārniem un astes gala bira smalki puteklīši, kas spīdēja un zaigoja, gluži kā pati būtnīte. Viņa aizrautīgi vēroja tās krāšņo deju.
Viņš atlaidās zālītē, ielikdams galvu viņas klēpī. Viņš vēroja Viņas seju un vaibstus, kas pauda sajūsmu. Viņš smaidīja, lēnām pacēla roku un noglāstija Viņas vaigu. Aizvēra acis. Aizmiga.
Viņa juta glāstu, bet tas uz ko patreiz raudzījās bija pārāk skaisti, lai noērstos. Pagāja pāris mirkļi, pirms Viņa pasauca būtnīti vārdā un tā nosēdās Viņai blakām, pabāza galviņu zem spārna un laidās snaudā, līdz saimniecei viņu atkal pasauks.
Viņa pavērās sev klēpī - Viņa seja pauda mieru. Viņa noskūpstīja viņu uz pieres, kas nu jau bija kļuvusi mazliet vēsa. Noglāstīja seju.
Viņa atcerējās, kā viņi bija lēnām, nesteidzīgi klīduši pa tuvējo apvidu, līdz atrada šo pļaviņu. Viņi bija sēdējuši un runājuši gan muļķības, gan bija dalījušies nopietnākās pārdomās par pasauli. Un tad Viņš noplūca vienkāršu ceļmallapu. Paskatījās uz Viņu un jautāja - "Tu tici īstai maģijai?". Viņa bija neizpratnē paskatījusies uz Viņu - "Tu domā, kā pieburšana vai ļaunā acs?". Viņš iesmējās un pasmaidīja. "Nē, es domāju īstu, patiesu maģiju." Viņa apjuka - "Tas ir kā?"
Viņš vēlreiz iesmējās. Un tad pievērsās tikko noplūktajai ceļmallapai - sāka to lēnām staipīt. Un tā stiepās. Lēnām un pamazām padevās, kļūstot arvien lielāka, vienlaikus pamazām arī palikdama plāna un caurspīdīga. Pagāja pāris minūtes, un nu jau ceļmallapa bija kļuvusi par prāvas grāmatas lapas izmēra, zaļgani caurspīdīgu, gandrīz precīzas taisnstūra formas plāksnīti. Viņa raudzījās ar izbrīnu un interesi. Beidzis savu rūpīgo darbu, pielīdzinādams malas, Viņš pasniedza Viņai plāksnīti un palūdza - "Izloki no šīs man, lūdzu, putniņu."
Viņa iesmējās, to paņemdama. Pārveidotā ceļmallapa likās, tik trausla un kā no stikla. Absolūti gluda. Viņa mēģināja to locīt, bet, likas ka plāksnīte tūdaļ pārlūzīs nevis locīsies. "Es to salauzīšu" - Viņa nopūtās. Viņš uzlika savas rokas uz Viņas rokām - "Es palīdzēšu Tev." Viņa sāka lēnām locīt plāksni. Sākumā Viņa vēljoprojaam baidījās salauzt. Bet Viņš pamanījās tomēr kādā mistiskā veidā likt bijušajai ceļmallapai, nu jau stikla plāksnei, locīties itin viegli un ātri, gluži kā tā būtu no papīra. Uz beigām Viņš palaida rokas vaļā un nu Vinja pati droši veidoja savu stikla putniņu.
Tas sanāca jauks - Viņa paņēma to plaukstās un aplūkoja - tas bija neparasts, jo, lai gan locīt bija tik vienkārši, tomēr nepārprotami - rotaļlietiņa bija no stikla. Viņa to sniedza Viņam. Viņš paņēma viņas plausktas savās, pieliecās pie rotaļlietas un kaut ko nočukstēja, absolūti klusi un lūpām knapi kustoties. Viņas rokās radībiņa pēkšņi sakustējās. Viņa sajuta, kā tai, lai arī aukstai un cietai, sāk sisties sirsniņa. Maiga, klusa, pulsējoša sajūta, kas nāca no caurspīdīgā ceļmallapas stikla putniņa. Tas lēnām nostājās uz kājiņām un raudzījās apkārt. Nedaudz smieklīgs, bet, tai pašā laikā, skaists. Viņš pieskārās ar pirkstu galiem stikla putniņa astei un spārniem, uzvilktdams nedaudz tumšākas līnijas. Un tad putniņš pacēlās spārnos un aplidoja neveikli apkārt viņiem, jau pēc mirkļa nolaisdamies Viņa plaukstās. Viņš skatījās uz putniņu un smaidīja. "Ja Tu dosi vārdu - tas buus Tavs un klausīs Tev." Viņš paņēma viņas roku savā un ielika Viņas plaukstā mazo stikla dzīvībiņu.

Viņa atgūlās zālē un aizvēra acis.