Selesta.

Par viņu varēja teikt tikai vienu – viņa lēnām juka prātā.....

Viņas dzīvesstāsts nebija tāds, kurā nebūtu interesanti klausīties. Gluži otrādi. Reti kuram dzīve bija piepildīta ar tik daudz un negaidītiem likteņa pagriezieniem kā Selestai. Tomēr tam visam cauri strāvoja neaprakstāmas skumjas, kas agrāk vai vēlāk lika vairīties no viņas klātbūtnes. Un tas notika ne jau tāpēc, ka viņa būtu slikts vai nepatīkams cilvēks, bet gan tāpēc, ka klausoties viņā, sāpes un skumjas ieperinājās arī tajā, kurš klausās. Tā bija teju kā nevēlama sērga, kuru apjauš tikai tad, kad jau ir par vēlu.

Kad viņa, būdama pacilātā noskaņojumā, aicināja kopīgi pavadīt laiku, bija jārēķinās, ka par spīti visiem smiekliem un klaigām tomēr visapkārt būs jaušama nospiedoša sajūta, kas ar katru minūti pieaugs arvien vairāk un vairāk. Iespējams viņa to pati neapjauta un iespējams arī citi, kuri viņu nepazina, to neapjauta. Toties tie, kuri zināja viņas dzīvesstāstu, vairījās no viņas.

—

Selesta bija dzimusi un augusi Afrikā. Kad pusaudžu gadi bija garām, viņa uzsāka savu biznesu. No pussabrukuša būceņa viņa uzcēla kafejnīcu. Tās eksotiskā palmu ieskautā atrašanās vieta pašā okeāna krastā, vienmēr gādāja, lai to apmeklētu laiskie tūristi. Ik rīts bija saules staru piepildīts. Ik pēcpusdiena bija sāļā jūras gaisa glāstīta. Ik vakars bija bezbēdīgi pavadīts kopā ar draugiem.

Vai maz Selesta spēja iedomāties kā izmainīsies viņas dzīve pēc tam, kad viņa satiks savu izredzēto…

Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Viņas āda tumša kā ogle, bet viņa – balta kā piens. Abu atšķirīgās kultūras saplūda, radot viens otram neaizmirstamu un aizraujošu piedzīvojumu. Viņi abi mācījās viens no otra un abi guva baudījumu, kurš pirms tam netika rasts attiecībās ar citiem cilvēkiem.

No sākuma tikšanās reizes bija ierobežotas. Tā kā nokļūšana līdz Selestai nebija lēts prieks, viņš tikai reizi pa reizei atļāvās apmeklēt Selestu. Bet ar katru šķiršanos, abiem sāka palikt grūtāk un grūtāk teikt atvadu vārdus. Attālums bija pārāk sāpīgs un mokošs, un tāpēc, abu kopīgai nākotnei, kādam bija jāpiekāpjās.

Pēc tam, kad viņš bija lūdzis Selestas roku, viņi abi pārbrauca uz viņa valsti – Eiropas pašu sirdi, kas atklāja Selestai pavisam citu pasauli. Ielu trokšņi nomāca tik ierasto okeāna šalkoņu, bet palmas aizstāja citi koki, kuri viņai bija mazāk pazīstami. Viņa iepazina vietu, kurā pastāvēja četri gadalaiki un to, ka ziemai nākot, viņai bija tik grūti pierast pie negaidītā aukstuma.

Dienu no dienas viņa meklēja jaunā vīra klātbūtni, jo viņš bija vienīgais, ko viņa šeit pazina un, kam uzticējās. Bet viņam bija savi pienākumi, darbi un citas ikdienas raizes, lai nemitīgi atrastos tikai kopā ar viņu. Cilvēki šeit runāja citā valodā un, lai aizstātu savu vientulības sajūtu vīra prombūtnes laikā, viņa centās apgūt šo valodu.

Dažreiz viņa devās ilgstošās pastaigās, meklējot kaut attāli līdzīgu vietu, kura atgādinātu viņai par savām mājām, bet tomēr laiks ritēja savu gaitu un atmiņas no iepriekšējās dzīves sāka lēnām izplēnēt. Mīlestība pret vīru bija pārāk spēcīga, lai ļautu viņai krist grūtsirdībā. Tāpēc viņa centās. Diemžēl vienīgais traucēklis bija nesaskaņas ar vīra vecākiem, kuri ne visai labprāt bija devuši svētību sava dēla laulībai ar melnādainu sievieti.

Pagāja vairāki gadi un šķita, ka viss lēnām nostājās savā vietā. Lai īsinātu sev laiku, viņa uzsāka savu biznesu arī šeit. Tā bija maza, bet ļoti omulīga frizētava, kurā vienmēr valdīja tīkamas rosības un mājīguma sajūta.

Selesta palika stāvoklī. Arī laulātā vecāki sapratuši, ka vieglāk būtu šīs attiecības atbalstīt, lēnām sāka piekāpties. Kad pasaulē nāca mazulis, Selestai šķita, ka viņa ir laimīgākais cilvēks visā pasaulē. Viņai bija viss, ko vien sirds varēja vēlēties. Mīlošs vīrs, stabili ienākumi, savs bizness un tagad arii mazulis.

Diemžēl liktenis bija lēmis citādāk un pēc pāris mēnešiem mazulis mira. Selestas un vīra bēdas bija neaprakstāmas. Tiesa vīrietis atkopās ātrāk, bet Selesta pavadīja gadu nost no visiem, noslēgusies savā pasaulē. Viņas istaba bija viņas patvērums, kur viņa pilnībā ļāvās sāpju lavīnai.

Pagāja laiks un sāpes par pazaudēto notrulinājās. Lai aizmirstu par notikušo, viņa atkal uzsāka darbu, kuru bija atstājusi novārtā. Frizētava atkal zēla un plauka. Tā pat vairs nebija tikai frizētava. Ar laiku viņa atklāja, ka bez viņas, šeit ir daudz cilvēku no Afrikas. Līdz ar to viņa centās pulcēt šos cilvēkus ap sevi, lai dažreiz kopīgi varētu veldzēties ilgās pēc savas dzimtenes.

Likās, ka viss atkal nostājās savā vietā un tāpēc pilnīgi pašsaprotams šķita tas, ka Selesta atkal bija mazuļa gaidībās. Viņa aizmirsa visu, kas bija noticis iepriekš un pieņēma pirmā mazuļa aiziešanu kā dievišķo pārbaudījumu, kuru viņa bija veiksmīgi izcietusi un pateicībā par to, liktenis viņiem deva vēl vienu iespēju.

Bet, lai kāda būtu likteņa iecere uz šo pāri, arī šim bērnam bija jāmirst. Piedevām šoreiz nemaz nesagaidot dienas gaismu…

Soreiz bēdas bija divtik spēcīgas. Ja tas maz ir iespējams… Kopš šī brīža Selestas dzīve tika nolemta bojāejai. Piedevām nevis straujai un pēkšņai, bet gan gaužām lēnai un sāpīgai.

No sākuma viņa zaudēja darbu, jo kā jau tas mēdz būt, vienmēr ir kāds, kuram skauž. Viņas omulīgo frizētavu drīz vien nācās slēgt, kas nozīmēja, ka arī darbs, kurā veldzēties no visas dzīves nepatiesības, viņai bija liegts.

Vīrs sāka kļūt paviršs viņu abu attiecībās. Līdz vienā vēlā rudens dienā, viņa tīri negaidīti atklāja vīra jauno aizraušanos ar Selestas labāko draudzeni, kura bija jauna un glīša meiča, atšķirībā no sāpju izmocītās sievas.

No plašā dzīvokļa ar neskaitāmām istabām un ērtām mēbelēm, viņa pārgāja uz mazu divistabu dzīvoklīti, kurā viņa nolēma patverties no visiem un būt saimniece tik pašai sev. Vīrs gan vairākkārtīgi lūdza viņu atgriezties, bet bija jau par vēlu. Abu stāsts nu bija beidzies un tikai retu reizi viņa ļāvās nostaļgjijai, skatoties vecos foto albumus ar palmām, okeānu un abiem – smaidīgiem un jauniem.

Likās, ka vairs jau nav nekas, kas varētu viņu piemeklēt. Diemžēl viņa maldījās. Pēkšņās sāpes kreisajā gūžā un tirpoņa kājā, lika viņai meklēt medicīnisku palīdzību. Arsti viņai paziņoja, ka nekavējoties ir jāveic operāciju. Viņai bija atlikta nedaudz nauda un viņa paļāvās uz ārstu zināšanām. Diemžēl operācija netikta veikta pareizi un viņai vajadzēja veikt atkārtotas operācijas.

Bija pagājuši četri gadi kopš viņa bija šķīrusies no vīra. Lai remdētu neciešamās sāpes kājā, vinja sāka smēķēt zālīti. Tajos brīžos viņa smaidīja un šķiet atradās tālu prom no visiem. Fonā uzliekot āfrikāņu mūzikas ritmus, viņa ļāvās smiekliem par sen aizgājušo dzīvi un par laimes mirkļiem, kas tagad šķita tikai kā teju tverama ēna visā viņas dzīvē.

Reizēm viņa mēdza pazust uz visu nakti. Kaut arī viņa noliedza patiku pret alkoholu, tomēr bija ļoti agri rīti, kad kaimiņus visā mājā iztrūcināja iereibušās Selestas vājprāta klaigas.

Viņai bija paredzēta vēl viena operācija, kas solījās reizi pa visām reizēm atbrīvot viņu no mokošajām sāpēm, bet diemžēl arī tai varēja būt dažādas sekas.

Viņa joprojām cerēja kādreiz sastapt vīrieti, kurš sniegs viņai glāstus un sirds mieru. Un vēl jo vairāk viņa cerēja reiz dot dzīvību veselam mazulim.



————————————————————–



Durvis atsprāga vaļā ar pamatīgu blīkšķi, atsitoties pret sienu un spoguli aiz tām. Troksnis, ko izraisīja plīstošais stikls, lika viņam gluži instinktīvi satrūkties. Viņš bija devies pie miera jau vairs nerēķinoties ar to, ka dzīvokļa saimniece varētu pārrasties šonakt mājās. Tāda nu viņa bija. Varen ekscentriska un arī vientuļa dāma, kura izklaidējās tad, kad to vēlējās, neprasot nedz kādam atļauju, nedz raizējoties par kādu, kurš varētu viņu nozākāt par vieglas uzvedības sievieti.

Istaba, kurā viņam bija atļauts mitināties, grima tumsā. Gaisma plūda tikai cauri stiklotajām durvīm, kuras savienoja viņa istabu ar priekštelpu. Viņš iekārtojās gultā sēdus un uzmanīgi klausījās.

Mirkli valdīja pilnīgs klusums un viņam sāka šķist, ka iepriekšdzirdētais bija tikai nosapņots. Pēc apdullinošā trokšņa, ko radīja plīstošais stikls, bija patīkami atkal atgriezties ierastajā klusumā. Šoreiz gan tiesa atmosfēra vairs nebija tik mierīga kā iepriekš. Viņš gaidīja.

Sievietes pēkšņās vaimanas, kas šķiet tika izrtūcinātas no pašas radītā trokšņa, tagad atkal spēji pieauga. Viņš dzirdēja kā viņa noslīd uz ceļiem pie atvērtajām ārdurvīm. Viņam tas nepatika.

Māja bija jauna un tās sienas bija gluži kā no papīra. Nemitīgi vajadzēja rēķināties ar to, ka ik katrs radītais troksnis varētu būt sadzirdams cita ausīm. Caur stiklotajām durvīm varēja apjaust, ka ārdurvis joprojām ir vaļā un viņš bija vairāk nekā pārliecināts, ka sievietes vaimanas ir iztrūcinājušas no miega vismaz pusi no mājas iedzīvotājiem.

Tas nebija labi. Ja kāds satraukuma vai nīgruma dzīts izsauktu policiju, viņam varētu rasties visai nopietnas problēmas. Viņš šeit uzturējās nelegāli. Būdams bez papīriem, viņa lielākie ienaidnieki bija valsts varas pārstāvji.

Viņš joprojām nekustīgi sēdēja gultā un apsvēra to kā vajadzētu šobrīd rīkoties. Ar sievieti viņam nebija izteikti draudzīgas attiecības. Viņa viņam palīdzēja, zinot viņa situāciju, un viņš no savas puses centās izturēties pieklājīgi, neradot viņai nekādas problēmas. Ar to abiem pietika. Bet neskatoties uz visu, otra sāpi ir grūti noslēpt un dzīvojot tik mazā dzīvoklī kā šis, agrāk vai vēlāk, kaut kas atklājās.

Viņš nopūtās un negribīgi piecēlās no gultas. Nekas cits neatlika kā mēģināt sievieti apklusināt. Viņš šeit bija atradis labu patvērumu un viņam nebija ne mazākās vēlēšanās to zaudēt dēļ sievietes pārlieku lielās emocionalitātes.

——–

Atvēris durvis, viņš ieraudzīja Selestu sēžam uz grīdas. Sievietes seja bija sāpju izmocīta un plūstošo asaru jūra, padarīja viņas seju neglītu. Viņa vaimanāja te skaļāk, te klusāk, mēģinot to apvienot ar nesakarīgu vārdu plūsmu. Brīdi vērojis, viņš nolēma beidzot rīkoties. Piegājis pie sievietes, viņš viņu pacēla un ienesa dziļāk dzīvoklī. Alkohola dvinga iesitās viņa nāsīs tik spēji, ka uz mirkli pāri viņa mugurai pārskrēja vesela skudriņu orda.

Nosēdinājis sievieti uz grīdas, viņš atgriezās pie durvīm. Aizvērdams tās, viņš pie sevis, teju vai izmisumā, lūdza Dievu novērst pārējo iedzīvotāju uzmanību no vēlmes sazināties ar varas iestādēm.

Turpinādama vaimanāt, sieviete neko neredzošām acīm lūkojās te uz viņu, te uz priekšmetiem sev apkārt. Grūti bija saprast vai viņa maz apjauta, kur atradās. Viņa mēģināja apvienot vaimanas ar vārdu plūdiem, bet viņš Selestas sakāmo nevarēja sarpast. Jeb varbūt negribēja saprast.

Tā vietā viņš devās uz virtuvi, lai atrastu kaut ko, ar ko varētu saslaucīt stiklu lauskas. To darot, viņš automātiski, aplūkoja vai sieviete nav savainojusies ar kādu no tām. Ja arī tā, tad sieviete to nejuta, jo sāpju līmenis viņai bija tik lielā mērā alkohola notrulināts, ka viņa noteikti nesajustu sāpes pat tad, ja viņš viņu sāktu pļaukāt. Tas tikai izraisītu jaunu un nevēlamu histērisku vaimanu vilni.

Saslaucījis visu, viņš paņēma krēslu un apsēdās pretī sievietei. Viņš lūkojās viņā un nezināja ko īsti darīt tālāk. Viņš apzinājās to, ka viņam nav tiesību šo sievieti jeb kaa fiziski iespaidot, bet, ja viņa turpinās vaimanāt, pastāv visai liela iespēja, ka viņš varētu nokļūt nepatīkamā situācijā, kas pazudinātu visu, ko viņš bija tik rūpīgi plānojis. Varēja jau, protams, piecelties un doties atpakaļ gulēt. Gan jau viņai ar laiku apniktu sevi mocīt un viņa arī dotos pie miera. No otras puses, to visu grūti bija paredzēt un viņš noteikti negribēja aizskart viņas jūtas līdz tādam mēram, ka viņa palūgtu nākamajā dienā viņam doties projām no šejienes.

Atlika tikai viens.

Viņš iegāja savā istabā un devās tieši pie savas ceļasomas. Pēc dažiem mirkļiem, viņš skumji pasmaidīja, pirkstiem satverot to, ko viņš bija iedomājies tur atrast. Kamēr viņš devās uz virtuvi pakaļ divām glāzītēm, sieviete šķiet sāka nedaudz atkopties. Turēdamās pie sienas, pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem, viņa beidzot tomēr piecēlās.

Likās, ka viņa īsti vēl nav izdomājusi ko iesākt tālāk, bet vismaz vienmuļā vaimanāšana bija mitējusies. Tāpēc viņš nesteidzīgi apsēdās pie galda, atvēra pudeli un piepildīja abas glāzes. Beidzot apkārt valdīja klusums, kura laikā viņš cerēja, ka tomēr sieviete nesniegsies pēc pilnās glāzes. Viņš pat iedomāties negribēja, ko viņa bija lietojusi pirms tam, bet viens bija skaidrs – rītdienu viņa noteikti gribēs izsvītrot no savas dzīves.

Beidzot viņa sakustējās un bija acīmredzams, ka viņai šāds nakts pavērsiens ir pa prātam. Viņš palīdzēja viņai apsēsties pie galda. Tagad, kad viņa sēdēja viņam pretī, viņš varēja viņu netraucēti novērot. Iespējams jaunībā viņa ir bijusi visai simpātiska sieviete, bet to saskatīt varēja tikai uz mirkli, jo to visu aizklāja asaru un skumju plīvurs.

Viņa sāka runāt un viņš klausījās. Ik pa brīdim, viņš tik pietuvināja glāzi pie savām lūpām. Ne reizi viņš viņu nepārtrauca, lai uzdotu kādu jautājumu. Ne reizi viņš nenovērsa savu skatienu no viņas noraudātās sejas.

Sāka aust un viņš jutās iereibis un noguris. Arī pretī sēdošā sieviete sāka atkārtoties un likās, ka ik pa mirklim viņas runas pavediens aizslīd kādā viņam neredzamā gultnē. Tas bija nepārprotams signāls, ka bija laiks doties pie miera. Viņš novēlēja viņai labi izgulēties un iegāja savā istabā. Mirklī, kad viņš aizvēra aiz sevis durvis, no viņa krūtīm izlauzās smaga nopūta. Iekritis gultā, viņš joprojām attāli varēja sadzirdēt sievietes pieklusinātās raudas blakus istabā. Bet viņš zināja, ka tas ir tikai laika jautājums, līdz viņa beidzot ļausies miegam.

Bet tomēr kaut kas liedza viņam iemigt. Lai kā viņš centās aizvērt acis un ne par ko nedomājot, iegrimt miega valstībā, tomēr prāts joprojām no jauna un no jauna atgriezās pie sievietes stāstītā. Kas bija tas, kas viņam neļāva rast sirds mieru?! Viņš izķidāja savās domās visu ar ko sieviete bija nolēmusi šonakt padalīties. Vienā brīdī viņa paša dzīve savijās ar sievietes dzīves līkločiem un sirdī iegūlās skumjas. Kritiens pēc kritiena – tāda bija viņu abu dzīve.

Toties starp viņiem pastāvēja viena atšķirība. Viņš cerēja.

—

Bija agrs rīts, kad blakus istabā beidzot iestājās klusums. Selesta bija iemigusi.