Labirintā.

Katrs mēs atrodamies labirintā. Tas ir tik milzīgs kā visa mūsu pasaule.

Ar miljoniem durvju, nesaskaitāmām ejām, negaidītiem pagriezieniem, viltīgiem līkločiem un, protams, sāpīgiem strupceļiem. Neviens no mums nezina un nevar paredzēt to, kas ar mums notiks, ja spersim trīs soļus uz priekšu vai piecus uz atpakaļ. Iespējams uzradīsies kāda apslēpta lūka, kura mūs ievilks ar visiem sapņiem un cerībām nebūtībā. Bet iespējams mēs nejauši kādu satiksim, kurš gluži tāpat kā jūs atrodas šinī labirintā un meklē savu ceļu. Ko nesīs šī tikšanās, arī nevar paredzēt. Tātad viss ir neparedzams.

Kas gan ir sapņi un cerības šādā neparedzamā pasaulē?! Aiz nākamā pagrieziena notiek kaut kas negaidīts, un tie sašķīst sīkos gabaliņos, atstājot vietu jauniem. Par to, ko sapņojām sākumā, mēs varam tikai skumji pasmaidīt, jo ar katru reizi naivums, kas tos kādreiz ieskāva, izzūd arvien vairāk un vairāk. Tie pielāgojas praktiskajām pārvietošanās iespējām tik sarežģītajā labirintā.

Bet ir tādi mirkļi, kad turpināt ceļu kļūst tik grūti, ka ir nepieciešams kāds veldzējums sirdij. Kā uz burvja nūjiņas mājiena, aiz nākamā pagrieziena parādās saules apmirdzēts laukums, kas puķu un ziedošu krūmāju ieskauts, sniedz patvērumu. Tās vidū strūklaka, no kuras straumēm plūst ūdens un dod tik veldzējošu mieru. Apsēžoties uz tās malas un palūkojoties ūdenī, jūs redzat sevi.

Jā, tieši tādos mirkļos, lūkojoties sevī, uzjundī atmiņas par laikiem, kad sapņi bija tik naivi un cerību pilni…

- – - – -

Kā būtu, ja es būtu princese. Es ierastos ballē, kur pārējie viesi jau būtu ieradušies ilgi pirms manis. Viņi man liktos tik dīvaini un svešādi. Daži ar izķēmotām sejām un daži tik apburoši skaisti. Viņi līksmotu un grieztos dejās. Bet es zinātu, ka neesmu atnākusi dēļ viņiem. Ir kāds, kurš mani gaida. Neesmu viņu nekad redzējusi, bet zinu, ka viņš ir šeit. Degu nepacietībā, ielūkoties viņa acīs un mani vaigi tvīkst, bet mulsais skatiens cenšas pamanīt viņu starp pārējo raibajiem siluetiem.

Un tad es ieraugu viņu. Viņš mierīgi lūkojas pretī, cieši un neatlaidīgi vērojot mana skatiena dzīles. Pārējie pēķšņi kļūst par fonu kādai mums vien dzirdamai dziesmai. Viss izzūd un ir tikai šis skatiens. Viņš pietuvojas un satverot manu roku, pievelk sev klāt. Es jūtos tik droši un labi, ka būtu ar mieru griezties ar viņu mūžīgā dejā. Lūdzu tik vienu, lai dziema nekad nebeigtos…

- – - – -

Kāds, ejot garām man un strūklakai, iemet ūdenī akmeni, kas izpludina manu sapņaino vīziju. Palūkojos uz vaininieku. Vai patiesi tas varētu būt tiko redzētais sapņu princis? Gluži tāds pats, tikai nedaudz citādāks. Viņš ļauni nosmīn un aiziet savu ceļu. Es palieku un cenšos saprast.

Es vēlreiz uzlūkoju savu atspulgu ūdenī un vairs nespēju saskatīt apburoši skaisto princesi un, protams, viņu. Tik kaut kur tālumā vēl var sadzirdēt ķēmīgo viesu aizrautīgo smiešanos, glāžu šķindoņu un burvīgo melodiju…

- – - – -

Ja man vaicātu kura ir visromantiskākā filmas aina, es nekavējoties atbildētu: “Labirints”, aina no balles. Iespējams, kādam šķitīs tā bērnišķīga, bet, lai mani uzskata par naivu, jo katrs sīkums šinī ainā uzrunā mani līdz sirds dziļumiem un liek atgriezties pie bērnības sapņiem.

Burvīgā meitene, kas ir viena no skaistākajām kādu esmu jelkad redzējusi, ir tāda, kādai būtu jāizskatās īstai princesei. Tumšo matu viļņu ieskautie pleci un kakls, kuru rotā mirdzoši dārgakmeņi. Lūpas, kuras ir nedaudz pavērtas un rada trauslu jutekliskumu. Un tad šis meklējošais skatiens, kas ir tik mulss un ilgu pilns.

Kad viņi abi saskatās, liekas, ka viss apkārt pagaist. Ir tikai viņi divi vien. Deivida viltīgais skatiens un smaids, kurš tikai uz mirkli kļūst jutekliski ievainojams. Tas kā viņš ļauj viņai iepazīt viesus un to dīvainības, bet pats meiteni neizlaiž ne mirkli no sava skatiena, pat neprasa fizisku saskarsmi starp abiem. Pietiek tieši šīs te smalki noķertās izjūtas, ka kāds tevi ar interesi vēro un gaida izdevīgo mirkli.

Tas cik viņa uzkrītoši atkal meklē viņa skatienu, bet ko dara viņš? Viņš nosmīn, jo zina, ka tūlīt būs tikšanās mirklis, ko viņš sniegs viņai. Ja godīgi, man šķiet jebkura erotiskas dabas aina, atsver mirkli, kad viņš tuvojās viņai klāt. Skatiens, kāds tiek veltīts meitenei, liek aizturēt elpu un lūgt, lai mirklis nekad nebeigtos.

-----------

Lai saprastu par ko es te runāju: www.youtube.com...

There’s such a sad love
Deep in your eyes, a kind of pale jewel
Open and closed within your eyes
I’ll place the sky within your eyes

There’s such a fooled heart
Beating so fast in search of new dreams
A love that will last within your heart
I’ll place the moon within your heart

As the pain sweeps through
Makes no sense for you
Every thrill has gone
Wasn’t too much fun at all
But I’ll be there for you
As the world falls down

I’ll paint you mornings of gold
I’ll spin you Valentine evenings
Though we’re strangers till now
We’re choosing the path between the stars
I’ll leave my love between the stars

Makes no sense at all
Makes no sense to fall
Falling
As the world falls down

------------
Lasāms arī šeit: zandymama.wordpress.com...