Par meitenēm...tomēr laikam nē....

Vai die, vai die! Vai nu tāpēc, ka vairākreiz radio SWH pana Klekša sapņus klausījos, vai ko smagu un nelabu ieēdis biju, bet naktī briesmīgi murgainu sapni redzēju.

Sākums jau nu bija ļoti labs. Es ar jaunu un smuku meiteni ( es vēl neesmu tik vecs, lai visas jaunas meitenes liktos arī smukas, meitene tiešām bija ļoti glīta ) pastaigājāmies tādā kā piepilsētas mežā, tādā kā nomaļā, tuvu dabiskajam veidotā parka stūrī. Jaunkundze man elkonī ieķērusies, šad un tad galvu plecam pieglauž, koķeti paskatās, pasmaida.... Priekšā, starp krūmiem, pavīd saulaina pļaviņa, ar mīkstu, mīkstu zālīti. Ui, kad aiziesim līdz pļaviņai, kas gan var notikt, un meitenes uzvedībā nekas neliecina par to, ka tam būtu kādi šķeršļi. Lai arī neesmu tik ļoti vecs, bet man vis bieži tāda laime negadās. Un te, kā paša nelabā nomests, pie krūma zemē plastmasas maisiņš... Trīs soļus tālāk, krūma zaros ieķēries vēl viens ar zināma lievaikalu tīkla apdruku ( veikalu neminēšu, ka neiznāk tiesas darbi ). Un te nu sākas murgi...
„Ārprāts, kas te darās. Ar likumu vajadzētus tos plastmasas maisiņus aizliegt” – iesaucas mana skaistule.
„Bet kur tad cilvēki veikalā liks iepirkumus” – tā es, lai gan nomodā atbildi labi zinu, iebilstu. Nu skaidrs, murgs taču!
„Priekš tam taču ir linu un kokvilnas maisiņi, ekoloģiski, videi draudzīgi” – jau manāmi sapīkusi mana skaistule skaidro.
„Bet linus un kokvilnu audzējot zemi ar traktoru apstrādā, izaugušo ar mašīnām ved, tātad degvielu tērē un to dranķa CO2 gaisā laiž” – turpinu tiepties.
„Zemnieki tagad ar biodegvielu brauc, paši rapsi audzē un eļļu bākās lej” – meitene atbild ( laikam ir studente no LLU )
„Bet lai tos linus, rapsi, un kokvilnu izaudzētu, minerālmēslus lieto, kuru dēļ aizaug upes un ezeri, un, kā stāsta, pat Baltijas jūra mirst. Un kur tad vēl visvisādi pesticīdi, īstas indes, tiek lietoti pret nezālēm, kukaiņiem un kādām tur sēnītēm” – es arī gribu parādīt, ka no lauksiamniecības kaut ko saprotu. Nu galīgs murgs! Man jau sāk rasties bažas, ka pļaviņā nekas jauks vis nesanāks.
„Vai tad tu nesaproti, ka tos audekla maisiņus simtiem reižu var lietot! Viss, ko tu te stāsti ir nieks, salīdzinot ar tām priekšrocībām ” – mana skaistule, nu jau pavisam īgna, asi atbild.
„Audekla maisiņi taču šad tad jāmazgā, tas atkal ir ūdens patēriņš, veļas pulveri. Bet es arī plastmasas maisiņus 3-4 reizes lietoju, beigās mizkastē ielieku, atkritumu maisiņus nepērku”. - murgs turpinās un es vārgi piebilstu - „Nu ko mēs te par maisiņiem! Par mīlestību jārunā, uz pļaviņu jāiet!”
„Fui, kā tu vari iedomāties, ka mums var kaut kas sanākt! Ar tādu dabas nīdēju, kurš grib lai plastmasas maisiņi koku zaros plivinās, man nekāda milēšanās nebūs! Man ir savi principi!” – no daiļavas mutes skan pavisam salti, ar nicinošu izteiksmi sejā. Mana jaunā, skaistā meitene apcērtas un aiziet.
Arī es, galīgi sašļucis ( viscaur sašļucis ) pagriežos un klīstu.... klīstu.... klīstu...līdz nez kā esmu nonācis pie tās pašas saulainās pļaviņas no otras puses. Ak vai! Labāk nebūtu tur nonācis – tur mana daiļava un tīri glīts jauneklis pavisam pliki. Un blakus audekla maisiņš, kaut kādas uzkodas no Ķīns vestos bambusa trauciņos, Indijā presētās palmu lapu bļodiņās un īsta kvarca smilšu stikla šampanieša pudele no Francijas( var būt arī tepat no Krievijas, izskatās ka etiķete kirilicā - nez kāpēc skaistulēm garšo saburbuļots vīns? ). Žēlums pret savi milzīgs, nožēla par muldēšanu nevietā arī – jūtu, sirds stājas....

„Ko tu te mētājsies un vaidi? Kas tev kaiš, vai ātrie jāsauc?” – no murga realitātē atgriež manas blakus guļošās sieviņas vārdi ( nekāda super modele jau nav, bet tīri glīta vēl jo projām, ne viens vien ar kāru aci noskatās pakaļ )
„Nekas, tik par darbu drusku murgoju” – atbildu ( lūdzu, piedod šos mazos melus! )
Pieceļamies, šī uz vanas iztabu, es uz virtuvi, uzleju abiem kafiju ( parasto, pupiņu, nevis ekoloģisko miežu/cigoriņu ). Kundze no atvilknes izņem kārtīgi salocītus plastmasa lielveikala maisiņus un noliek uz galda stūra kopā ar iepirkumu sarakstu. Šodien braukšu uz pilsētu darīšanās, pie reizes jāsapērkas – tur viss stipri lētāks, ne kā mūsu mazajā lauku veikalā.... Un kamēr man neviens nepierādīs, ka 10 gramus smaga plastmasas maisiņa radītais kāitējums ir lielāks, par murgos apjausto, 60 -100 gramus smagā audekla maisiņa radīto, bet neredzamo kaitējumu, turpināšu lietot tos pašus, plastmasas....