Randiņš Parīzē

Dienās, kad Parīzes daudzo restorānu iedomīgie viesmīļi izlemj doties kārtējā kolektīvajā streikā, simpātiski ēstūži un bāri piepildās ar tikpat simpātiskām jaunām studentēm.

Atšķirībā no pieredzējušajiem oficiantiem viņas ir gaužām neizdarīgas, taču labprāt uz laiku iemaina savus slikti apmaksātos un vienmuļos darbus pie, piemēram, nospeķotas Makdonalda letes, pret iespēju saņemt dzeramnaudas un nenēsāt sporta cepuri. Pēkšņi tu cilvēks, kas pieradis satrūkties, kad pie galdiņa piestāj kārtējais īgņa melnā priekšautā, tiec apveltīts ar Džokondas smaidu un atskārt, ka francūži spēj sarunāties, ja ne latviski, tad vismaz angliski.

Brīdī, kad viņa nesa kārtējos divus no mūsu tā vakara aliem, ievēroju, ka zem maisveidīgajām darba drēbēm slēpjas tvirts un slaids augums. Viņai bija nedaudz uzrauts deguns, kurā gribējās viegli iekniebt un neliela bedrīte uz kreisā vaiga, kura aicināja - noskūpsti te. Tad, kad mazais deguns ar kārtējiem pēdējiem diviem graciozi stūrēja cauri deju placim, man likās, ka viņas seja nav redzējusi ne drusciņas no meikapa. Izskatījās, ka viņa bija no meitenēm, kuras nezin, ka viņas ir skaistas. -„Paskatīsimies, cik drosmīgs Tu esi, kad būsi skaidrā”, viņa noteica jau trešo reizi klausījusies manā neizteiksmīgajā flirtēšanā. Uz dzeltenas salvetes palika aši uzrakstīts mobilā numurs.

Svētdienas rīts tika veltīts pašiedvesmai, iestāstot, cik laimīgs varu būt, ka slikti jau ir. Tagad, nevis vēlāk, un tā lēnām, kaut kur ap pusdienlaiku. Vieniem izlīdz auksta dušiņa, daži pēc tās jūtas kā būtnes no citas planētas. Viesmīlis, kurš acīmredzami bija streiklauzis, tuvējā brasērijā viegli smaidīdams piedāvāja glāzi Remarka kalvadosa. Divas. Pirmā, protams, nodārdēja kā sarūsējušā skārda vannā iemests āmurs, bet pēc otrās pasaule jau bija daudz pretimnākošāka. Beidzot atkal jutos kā daļa no sabiedrības. Nu varēja arī piezvanīt.

Man par brīnumu viņa piekrita. Randiņu sarunājām vēlā pēcpusdienā, bet nekas labāks par Monmartru uzreiz prātā nenāca. Kādreiz Monmartra bija kalns Parīzes vienā malā, kur mākslinieki nāca pēc iedvesmas, svaiga gaisa un lētiem dzērieniem. Tagad pilsēta to ir pilnībā ielenkusi, taču kalna galā joprojām var noķert sajūtu, ka atrodies ārpus tās. Skats no kalna slīd pāri pelēcīgu un sārtu jumtu juceklim, kādi tie visticamāk izskatījās arī van Goga laikā. Eifelis ir paslēpies kaut kur aiz kalnā augošajām kastaņām, bet Pompidū centra zili baltās caurules rēgojas tepat netālu acu priekšā.

Monmartras pakājē čalojoša japāņu tūristu grupa mani iestūma līdzi supermodernajā funikulierī, kurš mūs tūlīt pat rāva augšup. Par strauju kā man šķita. Pavisam drīz skatam pavērās baltai kāzu tortei līdzīgā katedrāle. Bija vējaina, pavasarīga diena, bet lai atžirgtu un parādītu vīrišķību, krekla divas augšējās pogas turēju vaļā. Es kavēju piecas minūtes, bet viņa nokavēja piecpadsimit, kā jau meičas to parasti dara. – „Sveika”, - „Sveiks”, mēs ātri apmainījāmies ar tīru un nevainīgu franču buču, vai prasti sakot, vaigu saberzēšanu. Viņai mugurā bija glīti nonēsāta ādas jaka un džinsi ar caurumu uz kreisā ceļa. Smuks celis. Un fotoaparāts pārmests pār plecu. – „Prieks Tevi atkal redzēt”, es viņai teicu. „Jā”, viņa noteica, brīdi mani nopētījusi. Mēs pagriezām muguras peruāņu dūdalniekiem un tūristu bariem, kas fotografēja viens otru un vērāmies uz pilsētas jumtiem.
Turpinājums vēlāk.