Par tiltiem un strāvojumu...

Tāds neliels kosmisk ceļojums starpgalaktiskajā objektīvā, kurš biki liek kaut ko pakustināt.

Dienas skrien viena pēc otras, laiks un telpa paliek kautkur starp zaptes burkām pieliekamajā. Sēžot uz nosūbējušiem akmeņiem kurus pārklāj smago metālu rūda, vairs nekas neliekas īpaši svarīgs, sava veida meditācija, kā sakās. Nekas jau nav apstājies, viss paliek tur kur ir, reizēm tikai aizkuģo pāris lietas priekšmeti un molekulas, kuras mēs ignorējam, vai neapzināti palaižam garām. Tilti godam nostāv savu likteni, smagums, kas gulstās uz viņu metāl pleciem ir viņu prieks un laime, jo ko pie velna, tad viņi vispār darītu savā brīvajā laika periodā. Katram dzelzītim savs draudziņš, attāls radinieks vārdā strāva, riebīgs kaimiņš vārdā putns, kura intelekta līmenis nesniedzas tālāk par to, kā vien nokakāt masīvās konstrukcijas, kuras vieglītēm sarūsē. Un tad vēl tās muzikālās etīdes, kuras tālumā izskan, savienojoties strāvas enerģiskajai dūcoņai, ūdens diriģētajām šļakatām, kuras piesitās pret tilta balstiem, kā arī vējš un visi pārējie dzīvie un nedzīvie zvēreļi. Beigu beigās sanāk vesels orķestri, kurš nekad netiek līdz galam novērtēts un atzīts, varbūt pat labi vien, ka viņi paliek tur kur ir. Lai gan kurš zin, kam šī mūzika tiek veltīta..