Kalnos ar ģimeni. 3.daļa

1.08. ,pirmdiena.
Rīts tāds apmācies un mikls. Dinozauru muzejs ciema centrā slēgts un no norādēm nav skaidrs, kad būs vaļā. Tad nu, sekojot norādēm, dodamies Jurapark virzienā.

Milzīgajā autostāvvietā esam vieni no pirmajiem. Slapjuma un laika taupības dēļ (šodien jātiek vēl līdz naktsmītnēm Slovākijā) izvēlamies tikai parka apskati, atmetot peldēšanos un bērnu parkus. Jāsaka, ka viss iekārtots pārdomāti un izglītojoši. Pārsteidz vēriens un eksponātu dabiskie izmēri. Tāpat var aplūkot reālus, daļēji atsegtus pārakmeņojumus to dabiskajā vidē – šeit! Vēlāk var izbaudīt 5D īsfilmiņu par dinozauru laikmetu. Rezumējums – ir pat ļoti to vērts, gan pieaugušajiem, gan bērniem (ne tik bieži šīs intereses sakrīt)!!
Par nokļūšanu līdz Slovākijai gribu minēt tikai vienu ieberzienu – kad TomToms, kalkulējot maršrutu no Krasiejovas, uzjautā, vai iekļaut zemes ceļus, pārliecinoši spiežu “nē”, jo arī asfaltētie laukos nav nemaz tik labi. Rezultātā mūs izveda caur tādiem ciemateļiem, ka, ironizējot, gribētos jautāt, vai ziņa, par aukstā kara beigām maz līdz šejienei ir atnākusi. Bijām spiesti vairākus kilometrus nobraukt pa tādu kā pamestu, salijušu Tērvetes meža taku, kur asfalta paliekas saglabājušās tikai tik daudz, lai milzīgo bedru malas būtu asākas. Ātrums mazāks kā gājējam un apgriezties arī nevar. Vientuļo līgošanu uzprišina, šķiet, vēl no otrā pasaules kara laikiem uzstādītā salīkusī un sarūsējusī ceļazīme ar ātruma ierobežojumu “70” un kāds pārsteigts sēņotājs, kas ārzemju numuru šajā forvarderu stigā nu nekādi nebija gaidījis. Katrā ziņā sajūta sirreāla – ja kas notiktu ar auto, tad, nez, pēc cik gadiem to te kāds uzietu?!
Tuvojoties Augstajiem Tatriem, ir stipri apmācies un kalnus īsti neredz. Līdzbraucējiem jāsamierinās ar mūsu viedajiem mājieniem miglas virzienā: “Tur ir kalni!” Toties forši atrodas mājoklis – sastopam pirms gadiem sešiem jau iepazīto saimnieku, kurš mūs izmitina savā mazliet tālāk esošajā īpašumā Stara Lesna. Tā kā esam ar auto, tad tā nav problēma, toties apartamentu īre jūtami lētāka.

2.08. ,otrdiena
Arī šodien daudz mākoņu, tomēr kalni ik pa brīdim atklāj savu majestātiskumu cauri to plīvuram. Par ceļojuma biežāko izsaucienu visas nedēļas garumā kļūst “es redzēju kalnus!”
Tatranska Lomnicā tieši pie pacēlāju stacijas izbūvēta milzīga bezmaksas autostāvvieta. Te atstājam auto un ceļamies augšā uz 1772 m augstumā esošo Skalnate Pleso. Atvasēm acis tā vien iemirdzas, jo arī te – virs koku galotnēm, uzbūvēts bērnu rotaļu laukums! Bet tas tiek apsolīts atpakaļceļā - tagad dodamies pa akmeņiem izlikto taku augšup. Viegli nav, bet bērni turas apbrīnojami braši. Viņiem šī ir arī pirmā pastaiga mākoņos, kad vari vērot, kā tie kustas gan zem, gan ap tevi. Ik pa laikam tie pašķiras un tad tikai ieraugām, cik augstu patiesībā esam, cik tālu var redzēt un kā tad pļavas un ciemi izskatās no augšas.
Līdz virsotnei Velka Svištovka gan netiekam, jo ... tas rotaļu laukums... Atpakaļceļā sieva un bērni aizcilpo izteikti mudīgi. Es un “vecāmamma” gan nespējam no zaļganajiem akmeņiem tik viegli šķirties, tamdēļ vēl labu laiku vienkārši atlaižamies uz vēsajiem milžiem cik nu ērti iespējams un vienkārši baudām kalnus. Ir tik kolosāla brīvības un neatkarības sajūta..., eh! Tiekam arī pārsteidzoši atalgoti, jo tikai pāris metru attālumā no pundurpriedīšu mudžekļa izlien lapsēns, un netraucēts dodas “kaut kā uzkožama” meklējumos.

3.08. ,trešdiena
Arī šodien esam ieplānojuši kārtējo “pirmo reizi” - šodien alu un termālo baseinu diena. Dodamies uz Demanovskas ledus alu Zemajos Tatros, jo uz mazliet augstāk esošo “Sloboda” jau esam bijuši. Pats šodienas pasākumos īsti nepiedalos, jo esmu biki apslimis un gaidu mašīnā. Pārnākot, sieva izmet, ka bijusi gandrīz vilšanās, jo ledus bijis ļoti maz. Tātad, tiem, kas te nav bijuši, uzreiz būtu ieteicams doties uz Slobodas alu, jo tā patiesi bija varen iespaidīga! Nama saimniece gan ieteica apmeklēt tepat netālu Tatranska Kotlina esošo alu, bet tas nākamreiz... Vakarā visi aizdodas uz termisko avotu baseiniem Vrbov-ā, kas, salīdzinot ar pirms sešiem gadiem izbaudītajiem, nu ir pamatīgi pārbūvēti un uzlaboti. Manā uztverē tas ir kas tāds, ko latvieši nu jau aizvien biežāk apzīmē ar “must have!” Lai gan tādas vietas Slovākijā nav retums, tomēr ne katrs ūdensparks ir termiskais – pēc saimnieces sacītā, Popradas parks ir bez.