Kalnos ar ģimeni. 4.daļa

4.08. ,ceturtdiena.
Prasās mazliet skarbuma, pirmatnīguma un “sava piedzīvojuma”. Atstājam savu auto labu gabalu aiz Štrbske Pleso ceļa malā un pa marķēto taku dodamies Krivaņ virzienā (2493m).

Doma tāda, ka mēs abi dodamies itin knaši, bet vecāmamma ar abām “atvasēm” lēnītēm “dudina” maršruta pirmo – meža daļu mums pa pēdām, bet tad, atkal uzsverot “lēnītēm”, dodas uz Štrbske Pleso, kur mums viņus būtu “jāsavāc” ar auto. Izskatās pat it kā gandrīz reāls plāns!
Pirmās “ziepes” ir minētā “meža daļa”, jo pirms vairākiem gadiem vētra arī te nogāzusi gandrīz visus kokus un stundīgā pastaiga pa spirdzinošu egļu mežu izvēršas par bridienu cauri saules uzkarsētam izcirtumam pa aizaugušu taku lēnām uzņemot augstumu. “Lēnākajiem” kartes nav, tamdēļ ik pa laikam sazvanāmies, lai šie garajā zālē nenomaldās. Tiesa, tālākā taka uz vajadzīgo Pleso ir gandrīz pensionāriem paredzēts lielceļš, tamdēļ mūsu staigātājiem būtu vēl jo vairāk jānomet temps.
Toties mēs, turpinot ceļu “augšup”, jau pēc pārdesmit minūtēm esam ārā no sīkajām priedītēm un sāk pavērties foršie skati. Lai arī nu taka ir plata un akmeņiem glauni izlikta, viegli nav, jo kopumā mums jāuzņem vairāk kā 1000 augstuma metri. Vārdu sakot – kāpjam un kāpjam, līdz visas sajūtas saka, ka tūlīt iestāsies “mūžība”. Arī mērķi nevar saskatīt un satiktie lejupnācēji tik attrauc: “Krivaņ? Ješčo topaķ i topaķ...”. Zemākos metros esam pamatīgi iesvīduši, bet augstāk uzrodas smuks vējelis. Sieva slapjo kreklu uzsējusi uz somas, bet manējam “DryFlo” pēc teorijas vajadzētu izžūt uz miesas. Pie 1900 metriem milzīga akmens aizvējā mazliet ieturamies. Jūtams, ka sievietes spēki lēnām iet uz galu, bet izdodas šamo vairākkārt pierunāt, ka “vēl tikai mazliet”. Apejot priekšvirsotni Maly Krivaņ, taka nu jau skaudrāka ar mazu rāpšanos pāris vietās. Nonākam taku krustpunktā, kur tāda kā lokālā oāze, jo ir vieta, kur piesēst pirms pēdējā, visstāvākā posma. Virs mums skaidri slejas abas virsotnes un tās savienojošā kore, uz kuras saskatāmi mazi cilvēciņi. Līdz mērķim tikai kādas 45 minūtes, tomēr sieva tālāk atsakās iet – ir nogurums. Nolāčojis līdz nedaudz zemāk esošajam avotiņam, lai uzpildītu ūdens pudeli, secinu, ka apstiprinājušās arī manas aizdomas – par sevi liek manīt kāda senāka trauma un tieši lejupejot ceļi stipri sāp. Ļoti gribas tur augšā, gan lai “padarītu līdz galam”, gan lai uzņemtu Augsto Tatru foto panorāmu, tomēr ir skaidrs, ka jau tagad līdz lejai tikt būs sāpīgi diezgan. Eh... , dodamies atpakaļ, kas iepriekšminētā iemesla dēļ arī paņem jūtami vairāk laika, kā plānots pēc kartes. Pa ceļam satiekam kādu puisi, kas augšup stiepj savu velosipēdu. Pārmijam kādus vārdus, bet aizmirstu pajautāt, kur tad viņš plānojis nobraukt...
Atlikušajai ģimenes daļai gaidīšana nu jau stipri augstāk, kā “līdz kaklam”. Labi, ka varam mierināt vecomammu, ka vairāk šādi izgājieni, acīmredzot, nebūs.

5.08. , piektdiena
Man joprojām ejot sāp ceļi, tamdēļ nekas nopietns arī netiek plānots. Pārlūkojot tūristiem domātās lapeles, atklājam, ka šodien sākas, šķiet, ikgadējie lāču svētki Hrebienok-ā ar specprogrammu bērniem. Izmēģinām Tatru vilcieniņu līdz Stary Smokovec un uzvizināmies augšā ar modernizēto pacēlāju. Diemžēl nākas secināt, ka svētki tādi paplāni – pāris nelieli “piepūšamie”, daži pavārgi pasaku tēli, cukura vate un popkorns, kā arī tiek gaidīts kāds bērnu uzvedums. Nedaudz uzkavējušies, paņemam popkornu un Fantu un kā īsti kalnu iekarotāji nolemjam paiet gabaliņu kādas jau pirms sešiem gadiem ietas takas līdz kalnu upītei. Skats ir diezgan skumjš, jo toreiz, īsi pēc vētras, te vēl bija brīnišķīgs vecu egļu mežs, kas, iekļāvis apkārtējās klintis un upi, slāpēja skaņas un skatus, atstājot vietu iztēlei un smaržām. Tagad sagāztajos kokos savairojušies kaitēkļi un noēduši arī veselos milžus. Mežs pārvērties par tādu kā spocīgu raganu silu, kur pret debesīm slejas vienīgi nokaltušas koku rokas, zaļš nav palicis vairs neviens. Cauri vecajam silam var redzēt cik vien tālu klints sienas ļauj un meža glabātais takas noslēpumus ir zudis...

6.08. , sestdiena.
Braucam mājās. Pa ceļam ieskrienam Krakovā, bet esam nedaudz par agru un Vāveles pils ekspozīcijas vēl slēgtas. Toties viss pagalms pilns ar svētceļniekiem, kas stājas grupās. Rosās priesteri, cilvēki ar megafoniem un numuriem. Brīdi pavērojuši, dodamies lejā uz vecpilsētu, taču arī tur svētceļojums jau sācies un pa norobežotajām ielām un laukumu plūst gājiens. Gandrīz katrā grupā ir kādi vadošie dziedātāji, kas ģitāras pavadījumā vai tā pat izpilda gan baznīcas korāļus, gan dziesmas, kas iemīļotas vairāk harizmātiskajās draudzēs. Visi jūtas brīvi - priesteri atrotījuši melno amattērpu piedurknes, malās daudz skatītāju un sveicēju. Pēc īsas pastaigas un saldējumu kašmarporcijām (neapēdama mīkstā saldējuma superdeva, kas drīz pēc izsniegšanas sāk kust un tecēt pa visām malām noķēpājot visu un visur) dodamies pa taisno uz Varšavu. Patīkami, ka arī te daudzviet saceltas kārtīgas autostrādes. Vairāk vai mazāk cenšoties pieturēties pie atļautajiem ātrumiem ap trijiem naktī esam mājās, lai atlikušās šīs nakts miega druskas baudītu jau savās gultās...