59 - tas ir tieši tik...

59 tas ir tik, lai uzkāptu līdz ceturtajam stāvam trīsstāvu mājā. Ne jau soļi vai lecieni, bet pakāpieni paši par sevi. Katrs ar savu dveeseli un vēsturi.

59 ir tieši tik, lai pagurtu skaitot līdzi un apjaustu, ka līdz 100 vēl ir tik tālu.

Bet reizēm pietiek tikai ar vienu pakāpienu, vārdu vai glāstu. Reizēm pietiek ar vienu santīmu, kas trūkst autobusa vai vilciena biļetei, lai nokļūtu mājās. Reizēm trūkst tik maz… Taču gadās, ka trūkst daudz, pavisam daudz… Trūkst sapņa un mērķa un to par vienu santīmu nenopirksi, par vienu glāstu neiemainīsi, par vienu vārdu nepārdosi…

Ir tik labi sēdēt uz 60. pakāpiena, ja ir tikai 59 pakāpieni. Ir taču tik labi!

Ir labi būt starp cilvēkiem, plūst līdzi ielas straumei, ir tik labi būt vienam visas ielas garumā, kaut arī tā iela 5 pēdu garumā un 3 pēdu plašumā, protams, tas atkarīgs no katra pēdas izmēra, nē, nē, vidējo aritmētisko šoreiz neviens nav izrēķinājis, lai arī tik aktīvi operējam ar skaitļiem.

Reizēm un vienmēr trūkst kāda, kas nāktu līdzi ir ceturto stāvu trīsstāvu māju, nekāps neviens uz 60.pakāpienu no 59 pakāpieniem. Taču dažreiz tādu gribētāju ir tik daudz, ka skaits pat līdz 100 sniedzas, bet viss ir ilūzija… Un visi to taču zina, nav trīsstāvu mājā ceturtā stāva, tāpat kā nav 60. pakāpiena piecdesmit deviņos pakāpienos. Nav – ir tikai jumts…

Ir taču tik labi lidot – lidot un paspēt aizskaitīt līdz 1… Un būtu derējis viens glāsts, viens vārds un nebūtu tā, kā arī vairs tagad nav..