Iedomu bērns

Šis ir stāsts par mani un manu nedzimušo bērnu.

Reiz kāds cilvēks man teica – „Ar laiku visas rētas sadzīst.” Bet nē! Ir lietas, ko neaizmirst.

Bērns vienmēr atceras, kā viņam atņēma lelli, kaut gan citi to sen aizmirsuši. Rūgtums sirdī nepazūd arī tad, kad jau ir piedots.

Un tā nu es atceros viņu – to, kas nepilnus sešus mēnešus dzīvoja manī. Mēs bijām kā viens vesels. Viņš bija mans iedomu draugs, mans mēness naktī, sega drēgnos rītos, mana darba diena un svētdienas atpūta. Zēns, vai meitene...
Toreiz likās - tā tas turpināsies arvien, mana mīlestība pret viņu vilksies mūžīgi! Bet... es kļūdījos...
Pieci mēneši... divas nedēļas... un četras dienas. Lija lietus. Es nezināju, vai viņš mīlēja arī mani. Sniga sniegs.
Kad beidzot nonācu drošībā, nebija vairs laika nožēlot. Tomēr vējš pūta.
Gāja laiks.
-----
Uz spilvena man pretī sēdēja paziņa. Pievilcis kājas pie sevis, viņš nolika pildspalvu un lūdza – „Pastāsti taču! Es vairs nerakstīšu!”
Es nodūru galvu un klusēju. Tad izdvesu – „Viņa vairs nav...”
Tas bija uzmācīgs paziņa. Viņš atkal jautāja – „Kā? Un tev nemaz, nemaz, nemaz nebija žēl?”
Es ieskatījos viņa acīs un teicu – „Nevar nožēlot to, kas nekad nav bijis.”
Un tikai tad man patiesi palika žēl. Es viņu neaizmirsīšu. Viņš bija pārāk reāls, lai nebūtu bijis. Bet tomēr tās bija tikai iedomas. Mans nedzimušais iedomu bērns.
Paziņa iesmējās, bet es vēlreiz nodūru galvu. Viņš paņēma pildspalvu, nedaudz pakodīja ar zobiem un grasījās rakstīt.

„Es par tevi nesmējos, kad tev bija iedomu tēvs...” nepacēlusi pat acis augšup, nočukstēju.
Pēkšņi pat vējš aiz loga apklusa.
Uz brīdi palikām tikai mēs.
Un tad es viena.
Viņš devās prom.
Es nolūkojos pa logu, kā viņš aiziet.
Lija lietus. Uz stūra mašīnā viņu sagaidīja tēvs, lai dotos paspēlēt slapjās smiltīs futbolu. Un es nemaz nesmējos... Arī es viņu redzēju.
Es nolūkojos pa logu, kā viņš aiziet.
Spīdēja saule. Reti mākoņi ieķērās kailās koku galotnēs. Viņš sperot akmenim pēc akmens nozuda aiz kārtējās deviņ stāvu ēkas.
Gurdie rudens saules stari starp aizkariem spēlēja paslēpes. Istabā iespīdēja tikai neliels gaismas mākonītis
Kāds ieraudājās. Piecēlos un piegāju klāt.
„Kuš, mīlulīt!” es iekustināju šūpulīti, un noraudzījos, kā viņa, klusi smaidot, pavisam lēnām izgaisa.