kosmonauts

kaut kas zvana ausīs, bet es neceļu klausuli, es tikai eju tālāk, rokas kļūst vieglas, tad kājas, kaut kādi cilvēki pavieglāki..

uz kādu brīdi man nav ko teikt.. pirmdienas rīts un bezsvara stāvoklis ir kaut kur tepat. un es meklēju savos domu plauktos pareizās atbildes, lai atrastu atbildi arī priekš sevis.. vēl sekunde dzīves.. un griesti apstādina manu lidojumu..

-kas tu tāds esi, ka vari tā lidināties, kāds klusi pajautā. balss ir līdzīga žiletei un ja ar to nemāk apieties, var sagriezties. neredzams pavediens notur mani līdzsvarā. es klusi lūdzos - tikai ne tagad, tikai nepārgriez to. kāda savāda gaisma un miljons domu apņem mani. viss ir tik trausls, kā ar basām kājām pa stikliem. aukstums un tad atkal lēnām kļūst siltāk, jūtu ka pavisam drīz, jau - nākamajā pieturā jākāpj ārā. nav labi tā snauduļot.. var nogulēt savu pieturu..