Radošā procesa raksturojums un kritika.

Oriģināli šo tekstu biju publicējis Fotokvartāla forumā. Tur bija iedegusies diskusija par to, ar ko atšķiras māksla un amatniecība. Papildus vēl apskatu mākslas kritikas tematiku un to, kas ir konstruktīva kritika.

Pirmkārt- vai pastāv kādi universāli bildes kvalitāšu apraksti, kas trenscendē virs subjektīvisma un, vai tie der postmodernajai fotogrāfijai? Ja neder, tad vai postmodernais foto ir fotogrāfija? Un, ja ir, tad būtu jāmeklē apraksta veidus, kas spēj jēgpilni un saistoši runāt gan par klasisko/moderno foto gan arī par postmoderno fotogrāfiju.

Otrkārt- kādā veidā runāt par mākslu tajā pašā laikā neaizvainojot ar savu kritiku jaunā mākslinieka ego? Vai nekonstruktīva kritika ir pieļaujama? Piemēram- vai tas, ka es nevaru/nevēlos pateikt par tavu darbu neko labu padara manu kritiku par ne-jēgpilnu un vērā neņemamu?

Mani komentāri par katru no šiem tematiem būtu sekojoši:

1. Pirms atbildēt uz otro jautājumu es sākumā vērsīšu uzmanību tam, kā es skatu radošo procesu. Tātad, manuprāt, katrs radošais process sastāv no diviem elementiem- produktīvā un reproduktīvā. Runājot par fotogrāfiju šos elementus veiksmīgi var parādīt ar sekojošiem piemēriem. Produktīvais elements ir tas, kas radot produktu katru reizi atšķiras un tiek veikts savādāk- to ir ārkārtīgi grūti aprakstīt, jo tas ir, visdrīzāk, atrodams fotogrāfa apziņā un tāpēc nav publiski pieejams. Tā visdrīzāk arī ir tā iedvesma vai jebkas cits ēteriskais, kas pamudina to atveidot sev un citiem skatāmā veidā. Par produktīvo elementu ir ārkārtīgi grūti runāt zinātniskā valodā, jo, kā jau rakstīju, tas nav publiski pieejams, tāpēc runājot par to uz objektivitāti var necerēt. Ļoti iespējams, ka par to varētu runāt biheivioristiskā manierē- vērojot cilvēka uzvedību. Piemēram novērojot sakarības starp darba tapšanas īpatnībām un mīlas sakariem, citu mākslinieku darbu skatīšanu vai ko citu. Tiesa, atkal šāds novērojums prasa pētniekam veikt induktīvu vispārinājumu, kas nav nepieciešami loģiski pareizs. Tas, ka man ir mežonīgs sekss ar grūpiju un es uzražoju šedevru nenozīmē, ka tā tas nepieciešami notiks katru reizi. Apziņa šeit pagaidām ir melnā kaste.
Reproduktīvais elements radošajā procesā daudz labāk var tikt aprakstīts, jo lielākoties to ir iespējams novērot. Fotogrāfam reproduktīvais elements parasti būs gaismas mērījumi, fokusēšana, gaismjutīgā materiāla attīstīšana un attēla izdruka uz gala materiāla. Iespējams, ka par reproduktīvu elementu var arī kļūt kāds kompozīcijas veids. Par reproduktīvo procesu runāt ir diezgan vienkārši, jo to vismaz teorētiski analizēt nav grūti. To pierāda arī tas, ka liela daļa kritiķu pirmkārt ķeras klāt pie tehnikas analīzes. Piemēram, apskata to, kā fokusēšanas vai kompozīcijas demarkācija kalpo attēla subjekta vai subjektu atvieglinātai uztverei. Ja skatītājam bildē ir grūti uztvert galveno, tad meistaram var pārmest nemākulību. Piemēram ieteikt pielietot burn un dodge (nezinu, kā šos rīkus latviski dēvē). Galvenais ir tas, ka ir konkrētas cilvēka vizuālās uztveres īpatnības, kas arī nosaka to, kā pielietot reproduktīvos procesus vēlamā rezultāta sasniegšanai. Jau da Vinči bija noskaidrojis, ka priekšmeti, kas ir tālumā cilvēkam rādās zilāki esam, salīdzinājumā ar tiem, kas viņam tuvāk ir. Siltie toņi parasti daudz vairāk pievērš uzmanību salīdzinājumā ar aukstajiem. Tāpēc, piemēram, ļoti efektīga krāsu kompozīcija var tikt panākta saullēktā un saulrietā, kad oranžais mijas ar zilo. Šādu piemēru ir ļoti daudz. Dažkārt tie pat šķiet ļoti triviāli, jo lielākā daļa ir drillēti jau līdz vēmienam. Un drillēti tie ir tāpēc, ka vairumā gadījumu tie sasodīti labi strādā. Piebildīšu tik, ka R. Lielbrieža prasmīgi izvērstā mākslinieka un amatnieka dihotomija visdrīzāk arī parādās tajā, cik produktā parādās produktīvais un, cik reproduktīvais elements. Tiesa jābilst, ka abi no šiem elementiem būs sastopami vienmēr. Ja būtu tikai produktīvais sastopams, tad galā sanāktu tikai māksliniekam saistošs tīrs apziņas nospiedums. Tiesa, palabošu sevi, ka arī šajā gadījumā būs jābūt kaut kam, kur šo nospiedumu atstāt un tāpēc kaut niecīgs, tomēr arī šajā gadījumā būs reproduktīvais elements. Ja mēs ņemam otru grāvi, tad tikai reproduktīvs produkts visdrīzāk nemaz nebūs tā īsti pamanāms, jo tas būs pilnīgi bez idejas. Pirmais, kas man prātā nāk varētu būt skaidas no koktēlnieka. Bet pieļauju, ka kādi prātīgāki kungi šeit mācēs mani pakritizēt.
Nobeigumā tik bildīšu, ka jebkura māksla, kas ir domāta cilvēka jutekļiem vienmēr var tikt aprakstīta caur universālajiem principiem, pēc kuriem cilvēka uztvere darbojas. Grūtības varētu rasties veidojot augstākas sarežģītības aprakstus, bet domāju, ka kādu soli aiz uztveres mehānismiem arī var meklēt principus, kas spēj dot materiālu universālam mākslas aprakstam. Domāju, ka tur atrodas tā pati semiotika, semantika un varbūt- psihoanalīze.

2. Par konstruktīvo un nekonstruktīvo kritiku. Vispār jau jāsāk būtu ar to, ko es saprotu ar kritiku un tālāk par to, kas ir konstruktīva un nekonstruktīva kritika. Pirmkārt jau kritika ir analītisks slēdziens, kas pretendē uz objektivitāti. Tas noteikti nebūs galēji objektīvs, jo kritiķis ir cilvēks un tāpēc vienmēr būs nedaudz subjektīvs, kas ne vienmēr pat ir slikti. Kritika noteikti nav dažādi emocionāli izsaucieni, ka darbs ir “sūds” un, ka mākslinieks noteikti ir “latents homoseksuālis,” kuru vajadzētu izolēt no sabiedrības. Domāju, ka viens no ceļiem, kā varētu kritizēt darbu ir runāt par to caur manis iepriekš tekstā parādīto divu elementu konceptu. Vēl ir vērts pieminēt to, ka katrs cilvēks ir emocionāla un arī intelektuāla būtne. Tas būs īpaši svarīgi, kad runāšu par to konstruktīvo un nekonstruktīvo. Prasmīgs kritiķis skatoties caur manis uzrādīto binokli redz vienu un to pašu darbu caur divām lēcām. Jokojot pat varētu teikt, ka viena no tām visdrīzāk būs kaut kāds kaleideskops, kamēr otrai būtu jābūt superkoriģētam Šneidera-Kreicnaha apohromātiskam makriķim. Svarīgi arī ir, ka kritiķis ar savu emocionālo pusi rauga produktīvo elementu, bet ar intelektuālo- reproduktīvo, reizē arī uzraugot, lai šīs lomas nejauktos. Ar emocionālo pusi kritiķis ģenerē viedokli, jo savādāk par produktīvo elementu runāt ir ārkārtīgi grūti. Šeit varētu iebilst, ka kāda jēga no tiem viedokļiem, kas līdzīgi kā paduses ir visiem un parasti arī smird. Es teiktu tā, ka kritiķim ir jābūt viedokļu līderim, kurš spēj ģenerēt neieinteresētu gaumes spriedumu, kas būtu saistošs vairākumam. Tam pat varētu nepiekrist, bet to cienītu. Tā acs, kas raugās caur Apo-Componon lēcu apskata reproduktīvo daļu un kritiķa intelektuālā daļa gluži loģiskā veidā nonāk pie slēdzieniem, kas izdarīts pareizi, bet kas ne īpaši veiksmīgi kalpo mākslas darba uztvērumam. Šeit, savukārt, jābilst, ka intelektuālais slēdziens būs dziļi loģisks un tam var nepiekrist, un to var kritizēt.
Labai kritikai vajadzētu sastāvēt no šiem abiem komponentiem, tomēr, ja arī tā ir pilnīga ietverot viedokli un zināšanas, tad ne vienmēr tā būs tāda, ko pieņemts uzskatīt par konstruktīvu. Kritiķis apskatot bildi varētu teikt, ka “Sižeti man likās prasmīgi piemeklēti, tomēr daudzām bildēm nav korekti iestatīts asums un vietām eksponometriskos mērījumus ir nojaukusi spēcīga pretgaisma.” Stingri ņemot šī nav konstruktīva kritika, jo eksplicīti nav pateikts, kur autoram laboties, tomēr sākums ir pozitīvs un īpaši niknu apriešanu šāda kritika visdrīzāk neizpelnīsies. To, ko es nupat saukāju par apriešanu pareizi būtu jāsauc par metakritiku jeb- kritikas kritiku. Es domāju, ka katrs ir veicis un saņēmis metakritiku. Taisnību sakot gan, mūsu sabiedrībā kritikas kultūra nav īsti labi attīstīta un tāpēc metakritikas kultūra nav tik augstā līmenī kā gribētos. Parasti tiks atsviestas atpakaļ emocionālas atbildes- “Nu, parādi tad savas bildes, draudziņ” vai “Man draugs ir hakeris un es tagad zinu, kur tu dzīvo- gaidi mani ciemos ar beisboleni, pidars, tu ņedoģelannijs.” Galvenais jau ir faktā, ka neskatoties uz to, ka kritiķim tiešām nav pašam savu bilžu un, ka viņš varbūt no tiesas ir “pidars ņedoģelannijs”- galvenais ir, ka neviens no šiem pretargumentiem nekādi neapgāž izteikumu, ka bildes ir neasas vai/un par tumšu. Šeit atkal ir jāpiesauc tas, ka cilvēks ir emocionāls un intelektuāls zvēriņš un kritika visdrīzāk aizskars abas šīs daļas. Pat vēl vairāk- nereti sanāk, ka darītājs sevi identificē ar padarīto un kritiku uztver kā pretenziju uz to, ka tiek atzīts par nederīgu dzīvei kā tādai. Jo māksla tak ir dzīve, vai ne? Lai nu kā- loģiski jebkura korekta kritika būtu jāņem vērā neatkarīgi no tā, cik tā ir barga. Citiem vārdiem sakot- bargums nav saistīts objektivitāti. Argumentu nevar apgāzt nodēvējot to par pārāk bargu vai nosaucot kritiķi par nelabu cilvēku. Tomēr prasmīgam kritiķim, ja viņš veicot kritiku ir ņēmis vērā cilvēka dualitāti, tad arī izsakot kritiku viņam būtu jāpatur prātā, ka otrā galā arī ir emocijas. Ar konstruktīvu kritiku viņš ne tikai stimulēs mākslinieku laboties un mācīties (vai labāk meklēt darbu celtniecībā), bet arī nostiprinās savu kā respektējama kritiķa un viedokļu līdera vietu. Jo arī kritiķa viedoklis ir emocionāls.