Ciemošanās Kihnu salā

Tā kā ilgāku laiku nekur tālāk neesmu bijis,nolēmu apciemot Kihnu salu.

Sestdienas rītā 6-15 busiņš sāk dudināt uz estiņu pusi.Laiks nepatīkams,auksts,vējains un nekas neliecina ka varētu uzspīdēt arī saule.It kā varētu vēl drusku pasnaust,bet,vadītāja mūs baro ar jaunu informāciju.Cerība ka laika apstākļi Igaunijā būs labāki nepiepildās.Pēc 165km ripošanas esam Pērnavas ostas teritorijā,kur mūs jau gaida prāmis.Kamēr vēl tiekam prāmja vēderā,esam nedaudz nosaluši.Tikko iedrebas motori,atveras arī neliela kafejnīca.Sildamies ar kafiju,dažam vajadzīga arī piešprice.Izejot no Pērnavas upes deltas līcī,pastiprinās arī vējš un viļņi.Par laimi ir pretvējš un ejam pret vilni,tā saucamais devītais sit šļakatas pāri visam prāmja korpusam.Kuri nepaspēj paslēpties ir slapji ar visiem saviem aparātiem.Klajs paliek arvien tukšāks,katrs cenšas tikt pie kāda iluminātora vai vismaz aizvējā.Ir kadri kuri vispārībā no siltās kopkajītes degunus ārā neizbāž,muļķu nav. Drosmīgākie pārvietojas pa prāmi kā piedzērušies mērkaķi,ķeroties pie drošākajām prāmja detaļām.Pēc katra fotografēšanas mēģinājuma jādodas iekšpusē susināt un žāvēt aparātu.No malas skatoties nenosmieties,bet pašam jau neiet labāk.tā vien skaties ka ar savu fotoaparātu nenolauz kādu prāmja dzelzs detaļu.Tā skraidot pa klāju nemanot paiet gandrīz trīs stundas.Ejot iekšā Kihnu salas ostā,prāmis maina kursu,sāk darboties sānvilnis un prāmītim izmainās šūpošanās ritms.Tagad tas ir no vieniem sāniem uz otriem.Lēnām,plaši ieplestām kājām,pārceļamies uz salas.Varētu vēl piebilst ka braucamo uz prāmja maz,svešinieki ar savu transportu uz salas netiek pieņemti.Krastā mūs jau sagaida divas automašīnas ar,kolhozu laikos ierastajiem,soliem kuzovā.Vējš uz salas gan mazāks bet tomēr nepatīkams.Gudrākie uzvilkuši jakas ar kapucēm,pārējiem jāvaktē cepures.Kad esam izvizināti cauri visiem četriem ciemiem,pieturam pie salas lepnuma-Kihnu Jena muzeja.Šeit piedevām muzeja eksponātiem,kuri tiešām ir vareni.noklausamies salas vēsturi.Teleekrānos redzamas arī filmas par padomju laika zvejnieku darbošanos.Arī šeit eiropas norādījumi padarījuši zvejniekus par maznodarbinātiem tā pat kā pie mums.Salinieku glābiņš ir tūristi,par ko pārliecinamies arī mēs.Pēc muzeja izdarībām paredzēts koncerts brīvā dabā,bet vēja un dažas labas lietus lāses dēļ,mākslinieces pārceļas pie mums uz muzeju.Skatamies vietējo folkloristu dziesmās un dejās.Koncerta noslēgumā tiek dziedātas kopīgas dziesmas kaut arī katrs savā valodā.Skanēja traki forši.Vairāk par tautas dziesmām,tērpiem,ieradumiem,ticību un t.t. nerakstīšu,to visu var izlasīt goglē.Iemetuši acis vēl vietējā baznīciņā un noklausījušies kristību,laulību un izvadīšanas ceremoniju ieradumos,dodamies uz gaidīto mielastu.Tiekam pie siltas vēja zivju zupas,žāvētām vēja zivīm,kliņģera,piena,kafijas un teciņiem projām uz autiņiem,prāmim motors jau dūcot.16-15 pametam Kihnu salu.Vējš iegriezies no muguras un lielie viļņi cenšas noķert mūsu prāmīti.Cenšos ko iespaidīgu nofočēt,bet uzspīdējusī saule pārvērtusi jūru spilgtā sudrabā un iespaidīgos viļņus neizdodas izteiksmīgi nofiksēt.Pēc stundas jau ieejam Munalaides ostā.Mūs sagaida uzsildīts busiņš,kāda bauda pēc drebināšanās uz prāmja.Mājup braucot vēl izkāpjam nelielai pastaigai Pērnavā,tad neiztrūkstošais lielveikals pilnai laimei un salds miedziņš līdz Rīgai.Arī sestdiena izskaņā. Ja pārvarēšu slinkumu uztaisīšu arī kādu reportāžu.