Atkal viena murgaina nakts, jeb kā es kļuvu par nodevēju... I

Šoreiz nebūs vainīgi ne Pana Klekša sapņi, ne smags ēdiens vakariņās. Laikam jau pats vien būšu pie šī murga vainīgs... Būtu labāk kādu Vollesa romāneli lasījis, nevis ķēries klāt Indriķa Livonijas hronikām....

Tā kā pērkons norībēja, tā kā zibens nozibsnīja, pēkšņi stāvu tādās dīvainās, parupjās drēbēs ģērbts koka pils priekšā ( mazliet līdzīga tai, ko Lielvārdē Liepiņu Agris uzbūvējis ), kuras saimnieks, liekas, esmu. Kaut kur pa labi dziļā gravā var manīt upi plūstam. Pēkšņa vēja brāzma noliec koku galotnes, debesis satums, pār laucīti, kurā stāvu, pārslīd liela ēna. Un starp mani un pili nosēžas milzīgs trīsgalvains pūķis. Es neesot šim šogad vēl trīs smukākās meitas no pils devis, dedzināšot pili nost. Tā pateicis, pūķis pagriež vienu galvu uz pils pusi un sāk vemt uguni uz pili. Bet ar pārējām divām galvām notiek dīvainas pārmaiņas.... Tās brīžiem iegūst tādus neskaidrus cilvēku ģīmju veidolus. Skat, vai tas nav Pleskavas kņazs Vladimirs? Un re, otrs, Polockas Vladimirs ar te pat.... Vai die! Polockas Vladimira vasalis un rada gabals Kokneses kņazs Vjačko arī no pūķa kakla vīd.... ( tas, ka visus viņus pazīstu, sapnī gan izbrīnu neizraisa )
Te man uz kreisās rokas tāds pabiezs, ar ādām apvilkts apaļš koka vairogs rodas, bet labajā – īss šķēps ar dzelzī kaltu uzgali. Nu man ir ar ko pili aizstāvēt! Metos pie pūķa un duru tai kaklā, kura galva uguni pūš... Bet šķēps kā gar akmeni noslīd... Tikmēr pūķis pamaina uguņpūtēju galvu, bet tā, kura iepriekš svilināja, tagad cilvēku ģīmjus iegūst... Skat, Jersikas valdnieks Visvaldis ar’ pūķa ģīmī paspīd! Un pat zemgaļu Viestards pūķa galvā rādās! Arī lietuvis Svelgats pavīd... bet pag, ar to taču miers bija noslēgts? Nu jā, kāds gan tādam līgumam spēks.... Mēģinu durt otrā kaklā – tā pati bēda – pūķis tik spļauj uguni, skat, pils baļķi jau sāk nomelnēt un smaka kā no gruzdoša koka uzvēdī. Vēl pamanu Igaunijas Otapē pils saimnieku no Viljandu apvidus un pāris ģīmju no Ugaunijas. Nu jā, ja jau ugauņi, tad arī Narvas kņazs turpat... Un pat bez kaimiņiem Aizkrauklieša un Lielvārda neiztiek.... Un Dāņu Knuds arī, kurš caur igauņiem ne vienu reizi vienu uz šejieni nācis... Rūsiņš no Tolavas gan tik tiko manāmi pazib, gandrīz i nesazīmēju ( kātad, ar to man bēdu tikpat kā nav bijušas, vairāk gan abi ugauņus dzenājām )...
Man dūša papēžos, laikam pili nosargāt nespēšu. Te pēkšņi man blakus uzrodas stalts vīrs dzelzs bruņās, no dzelzs dīvaini austā bruņukreklā, baltā apmetnī. Bet uz apmetņa tāds zems, strups sarkans krusts, zem tā tāds pats sarkans divasmeņu zobens. No debesīm atskan pērkondārdiem līdzīga balss - „ Ņem zobenu no svešā, ar to Tu pūķi uzveiksi, Kaupo!” ( Tad redz kas es esmu! Un tad jau pils būs Turaida un upe ielejā – Gauja. ) Jā! Kad paskatos uz svešo, tas uzgriež man muguru, zobens no apmetņa sāk celties ārā kā īsts, un es to tveru labajā rokā. Žvīks, cirtiens.... pūķa kaklā rēta,šļācas melna asins, kas smird pēc nodevības un meliem ( interesanti, kā tie smird!?? ). Žvāks, vēl viens cirtiens, un galva noripo pie manām kājām, vēl ar pēdējām liesmām zāli apsvilinādama. Nu vairs galvām seju nav, abas atlikušās pūķa galvu izskatā ņemas spļaut uguni uz pili... Žvīks, žvāks – otra galva, mana briežādas apava spalvu vēl krizdama nogruzdinot, noripo... Žvīks, žvāks – trešā galva vēl turas uz lokanā kakla. Atkal cērtu, bet pūķis pamet galvu sāņus, manu lāčādas cepuri norauj liesmains vējš no pūķa rīkles. To nu gan viņam nevajadzēja darīt! Tagad tā kakls man īsti pa cirtienam un galva noripo pie pārējēm... Kā pa miglu redzu, ka ap pili rosās ļaudis – ar visādiem traukiem lej uz gruzdošās sienas ūdeni. Vēl, tā kā nemaņā krītot, saprotu, ka pils glābta.
Attopos uz kuģa, kas šūpojas ūdens klaidā bez gala un malas, laikam esam izkuģojuši jūrā. Uz kuģa vīri, kas vācu valodai līdzīgā runā ( īstajā dzīvē vācu tak skolā drusku tā kā mācījos ). Dažs, parastās vadmalas drānās. Runā par to, ka daudz zvērādu un vaska ietirgojis, cik vadmalas, sāls, arī vara trauku un dzelzs rīku nākamgad ņemšot maiņai līdzi. Ā, tie būs tirgotāji no Rīgas, kas pie Rīdzenes ietekas Daugavā tikko kā celta manu draugu, Daugavgrīvas līvu ierādītā vietā. Daži ne pārāk labi ģērbti bruņoti ļaudis kuģo ar mums – nez kā saprotu, ka tie ir krustneši, kas pēc nokalpota gada atgriežas mājās. Un te arī vīrs, no kura apmetņa dabūju zobenu. Bruņu vairs nav, labas vilnas drānas – tādas pie mums pat vecajiem nav, un tas pats baltais apmetnis ar visu sarkano zobenu vietā. Vīrs stādās priekšā – esot Kristus Bruņinieku brālības brālis Teoderihs. „Vedu Tevi, Kaupo, pār jūru uz Vāczemi rādīt, kā tur ļaudis dzīvo. Ja sanāks – līdz pašai Romai pie Pāvesta aizvedīšu.” Man pirmā doma raut dunci ārā no maksts un triekt svešajam krūtīs – esmu sagūstīts! Ne man kāds jautāja, vai gribu kur braukt, ne aicināja – pret manu gribu līdzi paņēma! Bet tad bravūra drusku norimst – mans un manas pils glābējs taču. Un ja tā padomā – neesmu ne savažots, ne aplaupīts. Pat ieroči man klāt – gan lienētais zobens, ar kuru pūķi uzveicu, makstī pie sāna karājas, gan mans duncis aiz jostas ir vietā. Ļaudis neliekas naidīgi. Viens no tiem, kas vairāk ar kuģa aprīkojumu darbojas, teic, ka laiks vakariņot. Man, tāpat kā visiem uz kuģa, pasniedz māla bļodiņu ar grūstu miežu putru ( ciest nevaru visādas šitādas putras ) un tādu kā apvārītas mencas gabalu. Visu ar gardu muti apēdu ( arī putru!? ), tad gandrīz visi, paklājuši kādu ādu vai pāris kaņepāju maisu, liekamies uz klāja dēļiem gulēt. Tālākā galā vēl dažs, bikses līdz ceļiem nolaidis, pārstūmis pliko dibenu pāri bortam, nokārtojas (atvainojiet par tiešumu! ). Daži gulēt nepošas, saprotu, ka pāris trīs kuģa ļaudis paliek sardzē.
Attopos, kad ir jau rīts. Kuģis virzās uz tādu kā jūras šurumu, tā kā uz upes grīvu. Krustneši, tirgotāji un paši kuģa ļaudis pārmaiņus airē, jo viegls vējiņš pūš pretī. Man gan airēt neliek, arī Teodorihs neairē. Brokastīs katrs apēdam pa maizes gabalam, tā gan drusku gaišāka par mūsu rudzu maizīti. Arī malums smalkāks liekas. Pēc kādas stundas vējš iegriežas mums labvēlīgāk, kuģa ļaudis atritina buras, un nu kuģis atkal iet vēja dzīts. Upe kļūst daudz platāka, tā kā ezerā pāriet, vai. Ap pusdienlaiku nonākam atkal šaurākā vietā, kur krastus var it labi saskatīt. Krastos šur tur redzamas pa akmens mājai – līdzīgas tai, ko Meinards Ikšķiliešiem celt ierādīja, kādas Rīgā ceļam biju redzējis. Pusdienā atkal maize, šoreiz ar’ kaltētas gaļas gabals klāt. Man paskaidro, ka sildīta ēdiena nedošot, jo vakarā jau būsim galā. Skatos, krastos daudz tīrumu, labība viļņojas. Gan tā kā mūsu rudzi, gan ļoti daudz kviešu. Un re, vienā lauciņā tādas kā pavirši zaļganā lupatā ietītas galvas lieluma bumbas. Manu izbrīnu redzot, Teoderihs saka, ka tie esot „kohl”. Līvzemē jūs rāceņus audzējat – tam viss labums ir zemē, šim otrādi – viss labums virszemē. Nu sapnī saprotu – tie taču kāposti ( Vai tad nu es kāpostus nepazīšu! Pēc briža tik saprotu, kāpēc uz reiz neatpazinu – es taču sapnī neesmu es pats. )