Atkal viena murgaina nakts, jeb kā es kļuvu par nodevēju... II

Šoreiz nebūs vainīgi ne Pana Klekša sapņi, ne smags ēdiens vakariņās. Laikam jau pats vien būšu pie šī murga vainīgs... Būtu labāk kādu Vollesa romāneli lasījis, nevis ķēries klāt Indriķa Livonijas hronikām....
Murga turpinājums.....

Pret vakaru pāri kokiem manāmas divas šauras, augstas klintis, bet abas tik ļoti vienādas, ka ātri saprotu – nav vis klintis. Nu jau nekaunos vaicāt savam pavadonim. Tas laipni skaidro – „Mēs tuvojamies bīskapa Meinarda dzimtajai Lībekai, bet tas, ko redzi, ir katedrāles torņi. Drīz Tu ieraudzīsi pašu pilsētu arī”. Ak vai! Tie torņi taču ir reizes desmit augstāki par manas koka pils augstāko torni! Arī jaunceltajā Rīgā nekā tāda nav. Kad aiz līkuma, tā kā uz salas, parādās pati pilsēta, man elpa aizraujas! Mūra nami cits pie cita! Un nevis kādi viena stāva, bet liela daļa ar diviem stāviem, cits ar trim, četriem un pat pieciem stāviem! Un nevienam dūmi neveļas ārā pa jumta lūkām un logiem – ik vienam namam uz jumta redzams mūrēts skurstenis! Pie krasta sastājuši pulka kuģu, mēģinu saskaitīt, bet skaits visu laiku nojūk. Tik to gan zinu, ka bij vairāk kā abām rokām pirkstu. Un pie krasta stājot atkal brīnumi – krasts nav vis smilšaina nogāze, bet ar kokiem izbūvēts, ar biezu koka grīdu virsū. Teoderihs saka – tā esot ostas piestātne, kur izkraut un piekraut kuģus. Kad kuģis ar sānu piestāj, tik pa īsu laipu pāris pēdu uz augšu vai uz leju jānoiet – tas no tā, cik liels un augsts ir kuģis. Tā nu gan ir ērta kraušana! Nevis tā kā pie mums – ar labības maisu vai vaska rituli plecos pa stāvām trepēm augšā, lejā... Vai ar virvēm jāvelk....Te ar’ redzu vēl pēdējos kraušanas darbus – vīri krauj kuģī visāda lieluma mucas, lielas pakas ar auduma baķiem, vaļējas lādes ar dzelzs traukiem, arī slēgtas lādes ( diez, kas tajās ? ). Tur arī tādā kā saišķī sasieti zobeni, vairogu grēda ( bruņu cepures un kreklus gan nemanīju, var būt tās slēgtajās lādēs? ). No visa redzētā galīgi apstulbis nemanu ne ko vakarā ēdām un vai vispār ēdām, ne kā un kur gulēt tikām...
Attapies saprotu, ka atkal ir jauns rīts. Līdz galam pamodies sāku skatīties apkārt – sols, uz kura guļu, ir platāks kā manā pilī. Un nav vis ar zvērādām klāts, bet es guļu uz tāda kā liela maisa, kas piebāzts ar kaut ko sausai zālei līdzīgu. Pagalvī nav salocīts kamzolis, bet arī maiss - mazāks un smalkāks, mīkstāks par to, uz kura guļu. Un apsegts esmu nevis ar zvērādām, bet ar palielu, dīvainiem rakstiem izrakstītu vilnas auduma gabalu. Pie gultas neliels galds ( tik mazs galds gan ir ļoti nepraktisks, cik tad nu pie tāda var piesēst ), uz tā stāv vara kauss ar ūdeni, laikam tāpēc, lai nav padzerties jāiet citā istabā pie spaiņa. Bet lielākie brīnumi par logu – tas sadalīts četros mazākos logos, katram priekšā kaut kas tāds, kas gaismu cauri laiž, tik uz āru ko saskatīt gan grūti. Kad piesitu ar roku, noskan tā kā mūsu bungas. Būs kāda āda, vai pūslis, kādā mūsu pusē zirņus un pupas glabā. Koka aizvirtņa nav ( tiesa, drusku vēlāk gan atklāju, ka tie ir ārpusē ). Un pavards! Līdzīgi, kā pašas ēkas, akmeņus kopā tur kāda saistviela, akmeņi sakrauti akurāti, pavarda stūri taisni, bet palielā četrstūrainā pavarda mute uz augšu aiziet melnā caurumā. Ahā! Pa to dūmi nokļūst uz jumta skurstenī, pa telpu nemaz neizklīduši ( lai Teoderihs nedomā, ka pats neko apjēgt nespēju)!
Ienāk mans pavadonis un aicina lejā iekost ( ko nozīmē - lejā ? ), bet kad pa savas istabas durvīm izeju, saprotu, ka esmu gulējis trešajā stāvā un divus stāvus zemāk, galeriju ieskauta, atrodas liela telpa ar garu galdu. Kas bij uz galda un ko īsti ēdām – viss kā pa miglu, neatceros. Pēc brokastīm ( tā laikam sauca rīta ēdienreizi ) ejam pilsētu apskatīt. No kuģa redzētās mājas stāv stipri tuvu cita citai, starp tām ceļš – dažviet divu ratu platuma, citviet tik vieniem ratiem izbraucams. Laikam gan nesen te stipri lijis, jo daži ceļa gabali pagrūti izbrienami, bet netrūkst arī ar baļķiem klātu ceļa posmu un, tuvojoties katedrālei, kuru redzēju jau no kuģa pāri kokiem, ceļš ar akmeņiem cieši izlikts – pavisam viegli ejams. Kad nonākam pie katedrāles, man mute paliek vaļā – torņi sniedzas tik augstu debesīs, ka galva pilnīgi jāatgāž tos skatot, bet visa katedrāle aizņem četrus tādus laukumus, kā mana pils ar visu pagalmu, lopu kūtīm un ļaužu mājām kopā! Teoderiks, manu izbrīnu redzot saka „Nu redzi, ko mēs Dievam par godu un pateicībā par prasmi celt mūra celtnes, par labām ražām un māku līgumus godā turēt esam cēluši. Tur ik katrs kristīts cilvēks var ieiet, savus grēkus izsūdzēt, piedošanu saņemt, svētību tālākai dzīvei saņemt. Caur Dievnama augstajiem torņiem mūsu gars debesīm tuvāki tiek. Tu gudri darīji, ka mūsu Dievu atzini – tagad Tu un tie, kas būs ar Tevi, arī būsit gan labi paēduši, gan mūros droši pasargāti, karagājienos vairs tā apkārt neblandīsieties un beigu galā mūžīgu dzīvošanu iemantosiet”. To teicis atver katedrāles durvis lai ejam iekšā. Te nu brīnumi turpinās! Līdz pat galam ved no māla ķieģeļiem izlikts ceļš, tam abās pusēs tik daudz garu solu, ka ne tikai manu abu piļu ļaudis tur varētu sasēdēt, bet visi apkārtējo ciemu ļaudis ar, un vēl brīva vieta paliktu – vienā solā vien pāri par duci ļaužiem vieta! Un tas, ko no ārpuses biju par kādu krāsojumu sienas iedobē noturējis, izrādījās logs! Tas sastāv no daudziem maziem krāsainiem un nekrāsotiem lodziņiem, daudz dzidrākiem, kā pūslis manā šīs nakts istabā. Pilnīgi caurspīdīgie drīzāk atgādina kailsala ledu uz ezera. Paejot pārdesmit soļu pa solu starpu telpas dziļumā palieku kā zemē iemiets. Augstu pār mums stāv liels krusts, pie tā dzelžu naglām pienaglots cilvēks ap kura galvu tā kā saules vainags mirdz vienā zeltā. Nu saprotu, ka tas būs tas pats Jēzus, par kuru mani kristot stāstīja Teoderihs. To uzlūkojot, galīgi dīvaini paliek – ķermenis kļūst viegls, ka gaisā līdz pat augstajiem griestiem uzlidot varētu. Prātā pazib visi briesmu darbi, ko savulaik kaimiņus laupīdams un kaudams esmu darījis, bet tad tie it kā pa malām noslīd un centrā nostājas tas pats Kristus! Nez no kurienes ausīs atskan viņa vārdi „Lai miers ar Tevi!”, un mani arī pārņem tāds dīvains miers... Pa to laiku gandrīz visa telpa piepildījusies cilvēkiem, priekšā pie balsta staba piestiprinātā mucā parādās priesteris un teic runu man nesaprotamā valodā, laikam latīņu. Kad šis, krietnu laiku norunājis, apklust, aiz muguras izdzirdu ļoti spēcīgu skaņu ( bet pērkons tas nav ) Skaņa, lai arī dobja, ir patīkama – vai tur daudz stabuļu kopā zemākos toņos spēlē, vai tās ļoti lielas dūdas ir. Skaņa pieņemas spēkā, toņi kļūst augstāki un līdz ar tiem es paceļos gaisā un lidoju, lidoju, lidoju....
Kā atkal uz zemes nokļuvu, nezinu, tik saprotu, ka ejam pa bruģētu ceļu un priekšā ir kādi būvdarbi. Tuvojamies diviem, vismaz simts pēdu augstiem pusuzceltiem torņiem, bet viss būvlaukums vēl divas reizes lielāks, kā katedrāle, kurā tikko bijām. Tālākā galā vairāk kā desmit pēdas dziļas bedres saraktas. „Te tiek celta Svētās Marijas baznīca” – Teoderihs man stāsta – „Abi galvenie torņi būs turpat 400 pēdu augsti, bet centrālā joma ap 200 pēdām”. Tagad man top skaidrs, ka bez Dieva palīga ar cilvēka spēkiem vien nekas tāds nebūtu padarāms! Te pie viena no vīriem, kurš citus, liekas, izrīko, pienāk kāds it labi ģērbts kungs un izņem no somas pergamenta tīstokli. ( tādus lielu daudzumu esmu redzējis Rīgā pie bīskapa ). Tad būvdarbu vīrs izņem no jostas maka vairākus zelta gabalus ( var būt duci ) un sniedz pienākušajam. Tas savukārt dod pretī pergamentu. To, ka tāds pergaments nav lēts, zinu, bet tādu naudu! Tamdēļ jautāju savam pavadonim „Aiz ko tas pergaments tik dārgs?” „Tas nav vienkāršs pergaments, bet, jādomā, parādzīme. Var būt būvniekam būves sākšanai vajadzēja naudu, ko viņš aizņēmās no tā bagātā vīra. Bet lai parāds un tā atdošanas kārtība būtu no abām pusēm apstiprināta, uzrakstīja parādzīmi, kuru naudas ņēmējs parakstīja. Tagad to atmainīja pret naudu un var sadedzināt” skaidro Teoderihs. Mana nesaprašana aug augumā „Kā, tā pret parakstītu pergamentu, svešam cilvēkam tādu naudu?”. „Nu gluži svešs jau tas cilvēks nav, ja reiz te katedrāli ceļ. Ubagam jau viss tā nedotu. Bet Tev, ja es pateiktu, ka esi goda vīrs, dotu” – manu izbrīnu vēl vairo pavadoņa skaidrojums. Tamdēļ jautāju „Arī man? Un kas Tu tam aizdevējam esi, lai viņš tā klausītu?” Bet Teoderiha atbilde man dod maz skaidrības „Es esmu ordeņa brālis, mani vārdi ir goda lieta, kam nekādas radniecības nevajag. Un kāpēc lai Tev nedotu? Tev pieder divas pilis Līvzemē, esi turīgs vīrs. To visu var parādzīmē aprakstīt” Nu jā, pie mums tā gan nav rasts... Saviem saimes ļaudīm vai cīņu biedriem, ar kuriem dala laupījumu, var pat zirgu atdot pie vajadzības, bet zeltu pret pergamenta rulli, un uz atdošanu....
Nevar teikt, ka pēc visa redzētā es būtu ēstgribu zaudējis un nu tukšais vēders sāk visādus trokšņus taisīt. Ieminos par to Tedoriham. „Tā nav liela bēda, tūlīņ ieiesim pie brāļiem uz pusdienu. Tā kā ir ceturtdiena, arī gaļu dabūsim. Lai gan Tev, kā tālu zemju ciemiņam par godu, arī citudien gaļu un kādu kviešu karašu galdā liktu”. To teicis Teoderihs vedina mani uz lielāku pili pilsētas nomalē, kur Trāvē ( tā upe, pa kuru esam piebraukuši pilsētai ) ietek drusku mazāka. „Tu te ar ordeņa brāļus pazīsti, ka varam tā pusdienā iet?” - jautāju. „Lai arī šī nav Zobenbrāļu Ordeņa pils, bet Vācu ordeņa, brālis visur un pie visiem ordeņiem ir savējs. Un viņa draugs būs visu ordeņa brāļu draugs un ciemiņš” atbild mans pavadonis. Tā nu ejam pa vārtiem iekšā, Teoderihs parunā ar kādu vīru, kam tērps ļoti līdzīgs, tik krusts uz apmetņa melns. Drīz ar tiekam sēdināti pie gara galda, uz kura ir gan rudzu maize, gan kviešu karašas, gan bļoda ar jēra gaļu, gan medalus. Pēc it garas lūgšanas ķeramies pie ēdiena. Teoderihs, drusku ieturējies, pastāsta par mūsu ceļojumu. Kad nu labi paēsts, saprotu, ka no kaut kā arī atbrīvoties vajadzētu, bet neviena krūma vai koka taču ārā nav. Par to ieminos brālim, bet to, kur viņš mani aizsūtīja un kā tur izskatījās, te tomēr nestāstīšu....
Tad kaut kā ļoti ātri pajūgā izceļojām Hamburgu, Brēmeni un nokļūstam Magdeburgā – visas vēl lielākas par Lībeku, arī akmens namu vairāk.
No Magdeburgas šo to atminu. Pirmais prātā palicis lielais klosteris. Tur Teoderihs mani ieveda lielā telpā ar daudz soliem, pilniem ar jauniem cilvēkiem, kas pār pergamenta ruļļiem nolīkuši. „Lūk, tur tas jauneklis piektajā solā drīz mācību pabeigs. Mūsu bīskaps jau noskatījis viņu aicināt pie mums uz Līvzemi, no kurienes jauneklis arī šurp atvests mācīties. Ļoti spējīgs valodās – bez savējās, letu valodas, vēl droši runā latīņu un vācu mēlē, labi saprot gan Tavus līvus, gan sakaliešus un ugauņus. Arī ar zemaišiem kādu vārdu var pārmīt. Kolīdz skolu beigs, brauks uz Rīgu” – tā Teoderihs man skaidro. Tad jautāju „Kas tā skola ir?”, un saņēmu atbildi „Te jauniem cilvēkiem māca gan svētos rakstus, gan to, kas pasaulē pirms tūkstoš gadiem noticis, gan to, kā lielas mūra mājas celt un kā ražīgāk zemi saimniekot.” Klosterī esot jau bez kapelas apmeklēšanas nevar. Tur atkal brīnumi – uz altāra koši balts, smalks audums, ar sarkaniem smalkiem rakstiem vidū un kā zirnekļa tīmeklis smalku, sprīdi platu malu visapkārt. Redzot manu izbrīnīto skatienu mans pavadonis atkal skaidro „Šo smalki izšūto un ar tamborēto malu apdarināto pārklāju klosterim dāvājušas sieviešu klostera māsas” Nu jā, kur man bij domāt un zināt, ka arī sieviešu klosteri ir! ( Tiešām, Kaupo nevarēja zināt, ka reiz viņa mazmeita būs sieviešu klostera pirmā priekšniece Rīgā ). „Bet skatīt to mums nebūs ļauts. Sieviešu klosterī tik augstākās kārtas priesteri – vīrieši var ieiet.” – vēl saņemu skaidrojumu. Tad, nedaudz ar brāļiem iekoduši, devāmies īsā pastaigā gar upi. Tur arī ieraudzīju būvi, kā vēlāk tapa skaidrs – dzirnas. Tā vis nebija maltuve, kādā mūsu sievas un meitas griež smagos dzirnakmeņus. Sākumā i nesapratu – ūdenī griežas milzīgs rats. Kad jautāju, kas to ratu griež un kāpēc, Teoderihs vedināja iekšā mājā, pie kuras sienas tas rats stāvēja. Pa ceļam vēl piebilda, ka ratu griežot ūdens, kas krīt uz tā spārniem. Tad tādēļ, lai ūdens spēks lielāks, tā līmenis ar dambi augstāks pacelts! Tur iekšā nu sākās brīnumi – liels baļķis, uz kura ārpusē tas rats uzmaukts, iekšpusē griež citus lielākus un mazākus ratus un baļķēnus ar tapām, tie savukārt griež dažāda lieluma un raupjuma dzirnakmeņus! Un maisus ar graudiem arī vilka baļķēns, ap kuru tinās virve! Graudi tad nu tur augšā tika iebērti kastē, no kuras pa nelielu caurumu un silīti vienā laidā bira dzirnu rata graudu caurumā. Un tā kā akmeņi lieli un maļamajam no viduča līdz malai tālāks ceļš ejams, malums arī krietni smalkāks birst ārā. Nevienas sievas vai meitas te neredzēja. Viens vecāks vīrs, kurš izrīkoja trīs jaunākus, te ar visu tika galā! Kamēr mēs tā skatāmies, piebrauc pajūgs ar maisiem, ko nu visi steidz izkraut. Tad atbraucējs teic vecajam vīram „Naudas man nav, tamdēļ par malšanu maksāšu ar labību”, un abi vienojas par to, ka malējam paliek trīs pūri kviešu par malšanu. Bet man top skaidrs, ka te netiek malts tikai savai vajadzībai – par atlīdzību ik katrs te var savu labību samalt. Kāds tur brīnums, ka sievas var klosterī iet un smalkus rakstus darināt, ja viņām nav maltuvē akmens jāgriež....