Atkal viena murgaina nakts, jeb kā es kļuvu par nodevēju... III

Šoreiz nebūs vainīgi ne Pana Klekša sapņi, ne smags ēdiens vakariņās. Laikam jau pats vien būšu pie šī murga vainīgs... Būtu labāk kādu Vollesa romāneli lasījis, nevis ķēries klāt Indriķa Livonijas hronikām.... Nobeigums.

Tad, pēc Saules spriežot, ātri traucam uz dienvidiem. Dienas un naktis pazib kā vienā mirklī – neapjautu, kur braucām, kā braucām, kad tālumā atkal redzama liela pilsēta. Brālis Teodorihs teic „Tur priekšā ir Roma, nu mēs būsim pie Pāvesta” Ak vai! Visas iepriekš redzētās katedrāles te nobāl! Tiesa, augstuma ziņā gan te, salīdzinot ar jau redzēto, lielu brīnumu nav, bet kāds plašums, kāds greznums! Svētā Pētera bazilika, kurā mīt pats Pāvests, ar savu balto marmoru un plašajām telpām, viena pati aizņem visai Rīgai līdzīgu laukumu! Pēc brīža jau stāvu greznā telpā augsta krēsla priekšā, tajā kāds vīrs augstā, zeltītā cepurē mums māj. Mans pavadonis aši nometas ceļos un bijīgi zemu noliec galvu. Es, brīdi pārvarējis mulsumu, arī metos ceļos. „Nāciet, mani bērni, un runājiet! Stāstiet, no kurienes esat un kas Jūs pie manis atvedis” ( Nez kādā valodā tas tiek teikts, ja es to saprotu? Nu, bez Dieva ziņas tas nebūs vis ). Te Teodorihs man pačukst „Tas nu ir mūsu Pāvests Inocents trešais”. Tālāk sāk raisīties saruna. Teodorihs pastāsta, kas ir viņš, kas esmu es, no kurienes un kā ceļojām. Tad Pāvests vēršas pie manis, lai stāstot visu pēc kārtas – kā pie mums ģimene veidota, kā mājvietas būvētas un iekārtotas, ko ēdam un kā pie tā tiekam, kā ar kaimiņiem sadzīvojam, kādus Dievus pielūdzam un ko svētu turam. Pirmā doma – centīšos vairāk to labo stāstīt, posta darbus noklusēt – bet nekā! Prātā ienāk Jēzus no Lībekas katedrāles, doma drusku piemelot gandrīz jūtami nomelnē un sačervelējas galvā, bet mēle pati no sevis sāk stāstīt: par to, ka dažam turīgākam vecajam ir vairākas sievas, ka neviens, kas tai brīdi par naidnieku tiek turēts, žēlots netiek. Stāstu par mūsu pilīm un sētām, par tīrumiem mežu līdumos un pašā mežā iegūstamo. Stāstu, ka naidnieka ciemos gan sievas, gan bērni tiek kauti. Par to, ka pie mums noruna vairs nav spēkā, līdz ko kāds cits piedāvā labāku vienošanos. Stāstu par lielo Dievu un tā svītu – Laimu, Dēklu un Kārtu – kā nu kurā pusē, stāstu par Māru, kas pārvalda zemi, mežus un ūdeņus, stāstu par Jumi, kurš mums ražu gādā. Un protams par debesu spēkiem – Sauli, Mēnesi, Pērkonu. Un neesam jau bez ļaunajiem gariem – Velna, Lietuvēna, Vadātājā. Arī Veļi ne vienmēr vēl mums labu ( īpaši jau karos un laupīšanās nokauto naidinieku Veļi ).
Manu stāstījumu rūpīgi uzklausījis, Pāvests sāk runāt „Pēc Visuaugstā Dieva gribas vīram tik viena sieva var būt. Dievs to ir tā nolicis, Paradīzē Ādamam tikai un vienīgi Ievu par sievu dodot. Bet Dievs arī nolicis, ka ģimene ir svēta, tādēļ vairāku sievu ģimenes lai tā arī mūžu nodzīvo – tas būšot mazāks ļaunums Dieva priekšā, kā šķirt māti ar bērniem no viņu tēva. Bet no jauna gan tādu grēku kā daudzsievību nepieļaujiet – viena lieta ir grēkot, nezinot, ka tiek grēkots, pavisam cita – grēku darīt apzināti. Tas tad būtu nelabā vadīts darbs. Ēkas gan vajag no akmens ar kaļķu javu celt – tās naidniekiem daudz grūtāk ieņemamas, no ugunsnelaimes daudz labāk pasargātas un kalpo daudzām paaudzēm – dēli manto tās no tēviem un atstāj mantojumā atkal saviem dēliem. Līdz ar to katram rodas vēlme ko uzlabot un pielikt, lai nākamai paaudzei dzīvošana labāka. Un ja viss pareizi ierīkots - pavardi ar māliem un dūmvadiem mūrēti, durvju ailas gana augstas taisītas, trepes pietiekami platas veidotas – tad arī dzīve tādā nama ir ērta un tīkam. Ar Dievpalīgu tāds nams nemaz nav tik grūti uzceļams. Par to, kurš ir naidnieks un kurš tāds nav, gan vajag ļoti pamatīgi izsvērt un apdomāt. Jo it bieži gadās, ka doma par naidnieku tikai mūsu galvās rodas, nereti mantkārības virzīta. Un tādā veidā skatoties labi kaimiņi, arī nevainīgi bērni un to mātes, kļūst par naidniekiem. Jo vairāk cilvēku vienu Dievu atzīs un pielūgs, jo mazāk būs iemesla ienaidam.” Visu teikto dzirdot man galvā atkal atspīd zeltainā gaismā vizošais Jēzus tēls. Bet Pāvest turpina „Dievi Jums ir jau gan vareni, bet tie visi pakļaujas vienam – vienīgajam varenajam Dievu Dievam, tam, kurš mums savu dēlu pestīšanai sūtīja. Un katru savējo atsevišķi pielūdzot, Jūs pārējos tomēr mazliet kaitināt. Līdz ar to Jūsu veiksmes ir tik mainīgas un bez Visuaugstākā svētības par savu iztikšanu un pat dzīvību tik smagi jācīnās. Visu varenais Dievs dod spēku un darba prieku darbam un katru septīto – Svētīto dienu atpūtai un sarunai ar sevi. Tagad mierīgi apdomā to visu, un lai Dievs Tev palīdz pareizi izšķirties!” Pie šiem vārdiem man atkal gar acīm pazib visi pastrādātie briesmu darbi, tad arī visas paša pārdzīvotās šausmas. Pēkšņi atceros, ka esmu taču divu piļu valdnieks. Rodas apjausma, ka šobrīd tieši manā varā ir lemt Līvzemes tautas labākai un pārtikušākai dzīvei bez mūžīgajiem meliem un savstarpējās karošanas. Visu apņem neizturami spilgta gaisma un es saprotu, ka man visiem spēkiem jācīnas, lai es atgūtu savas pilis un savus ļaudis kristīšanai. Ka jācenšas visus cilšu vecajos, tautu valdniekus un kņazus pārliecināt par vienīgo Dievu un tā baušļiem.

Laikam jau tā nebūs gaisma vien, bet karstums arī, jo pamostos viscaur nosvīdis un labu laiku nesaprotu, kas esmu un kur atrodos. Skatienam noskaidrojoties, no miglas izpeld naktsskapītis ar grāmatu dzeltenbrūni – pelēkos vākos „Indriķa hronikas”... To redzot, ir atvieglojums – gan par to, ka neesmu 13. gadsimta līvs, gan par to, ka nedzīvoju Ziemeļāfrikā, Vidusjūras austrumdaļas zemēs vai aiz Urāliem....Vai tepat aiz Tolavas....