Tev nebija laika - teici, lai pagaidu - zini es vēl gaidu.

Nē – viņa noliedzoši nogrozīja galvu.
Bet kāpēc? – kā vienmēr, arī šoreiz viņš viņu nesaprata.
Jo es negribu braukt projām, negribu atkal pussakravātām somām blandīties pa pasauli – acīs viņai saskrēja asaras.
Kā tu nesaproti – viņš uzkliedza.
Kā tu nesaproti mani... – meitene šņukstēdama nočukstēja.

„ Es negribu Tev neko pārmest, bet Tev nekad nebija laika, Tev nebija laika, kad man bija 6, ne 10, ne 16 gadi. Tev vienkārši nekad nebija laika man. Tu teici pagaidi – cik ilgi? Sekundes, minūtes, stundas vai gadus? Vai maz zini cik reizes teici – mums jābrauc prom? Tik līdz atradu kādu, kas man par draugu kļuva, Tu teici – nepieķeries, mēs te nepaliksim ilgi. Liki dzīvot saraustītā pasaulē, dubļiem piemīdītā kā caurstaigājamā koridorā, nē pat vēl ļaunāk – kā pagrabā, kura sienas appelējušas, kuram nav logu un kurā vienmēr aukstums saglabājas.

Tu mani pieradināji pie steigas, tu mani pieradināji pie tā, ka cilvēkiem nav jāvelta laiks, ka jāpievēršas citiem tikai tad, kad pašam kaut kas nepieciešams. Tu man iemācīji smieties caur asarām.

Bet saki man, saki, kāpēc pēkšņi es sajutos tik slikti, tik vainīga? Tik piesieta kaut kam, lai arī tik bieži man rokās pussavāktas somas gan 6, gan 10, gan 16 gados? Kāpēc es jūtos par kaut ko atbildīga – Tu taču man to nemācīji... Nemācīji, jo Tev taču nebija laika. Tu vienmēr steidzies un teici pagaidi – un zini, es vēl aizvien gaidu.

Bet paldies, ka neatstāji mani vienu un vilki sev līdzi kā bagāžu. Man sāpēja, bet paldies, ka neatstāji... ”