Diena kā parodija par dzīvi...

Un tā nu es mājās nepārnācu.
Bet... Satiku Daugavu.

Vēl tikai dažas stundas vientulības un sala.
Vakardien es mājās nepārnācu. Varbūt bija mazliet saltāks nekā parasti, varbūt nesniga sniegs, bet mazliet pirms gulētiešanas laika apjautu, ka kopš paceltas cenas man pietrūkst nolāpītu astoņu santīmu, lai iekāptu trolejbusā un brauktu centra virzienā un, ja ne savādāk, tad vismaz tēlotu, ka mājup! Nesūdzējos, nezināju jau arī, kur biju. Uz dullu laimi šķērsoju ielas, iesākumā sekoju trolejbusa līnijām, likās jau veiksmīgi, bet tad cerība zuda.
Un tā nu es mājās nepārnācu.
Satiku Daugavu.
Mazliet sala pēdas, bet viņa aicināja piesēst. Viņa dziedāja pavisam klusi, klusi. Un tā nu es tik pat klusi, klusi sēdēju un klausījos. Varētu teikt, ka biju balta apsnigusi, bet sniega jau nebija. Nemelošu!
Tā vietā, lai kādam piezvanītu un palūgtu atbraukt pakaļ, es tur sēdēju, vēros ūdenī un sāku smieties! Diena kā parodija! Visa diena pārāk smieklīga, lai būtu īsta! Īsa pamācība kā nevajag dzīvot.
Nepaslīdi uz nomesta atkrituma, būs zilumi. Neapsaldē galvu, sāpēs! Ja kāds seko, nepaātrini gaitu – arī viņš māk skriet. Ja pazaudē karti, vēlreiz pārmeklē maku – nav? Tad tu esi dimbā! Ja ārsts saka, šodien viss labi, bet nezinu kā būs rīt – smaidi un ceri, ka viņš joko! Un svarīgi – nekad nesaki, nekad – nāksies vilties! Pats galvenais, ja kāds melo – krati galvu, saki tā bija, ļauj šim kādam justies ievērojamam, vai arī...? Tev iespļaus sejā, iespers, pagrūdīs zem mašīnas un smiesies... Ups – tā negribēju...
Tā pazūd draudzība... Bet vai tāda bija?
Diena kā parodija dzīvei!
Telefona baterija jau izlādējusies. Tālumā šķiet aust gaisma. Es vakar mājās nepārnācu un arī šodien nepārnākšu. Mazliet tālāk pa lielo ielu aizbrauc garām autobuss un šķiet tādā kādā es šodien iekāpšu. Bet varbūt es gribu... mājās. Es attopos mazliet par vēlu. Kā parasti.
Šodien došos uz Jēkabpili. Vēl piecus mirkļus snaudai.
Blakus nostājas kāds iedzēris vīrs plānā kreklā un savā dzērāja priekā ko aizrautīgi stāsta. Bet es nebraukšu mājās un es nedzirdu nekā no tā. Vien manā acu priekšā uz zemes izšķīst sasalusī glāze. Drumslās atspīd rītausma.
Labrīt, Daugava.
Filmu noskatījos un tagad viennozīmīgi zinu – parodijas neciešu! Lai jau viņš izguļ dzērumu. Režisors atradies! Bet varbūt viņš ir laimīgs?