Piedod, ka iedomājos

Apledojis trotuārs, pazaudēta sirdsapziņa, atrasta kaudze ar bezmiega dvēselēm, saraustīti atmiņu pavedieni. Iesāktas, bet nepabeigtas emociju dziesmas, aizkaitinātu domu dzejas krājumi.

Satraukti soļi kāpņu telpā – kāds steidzas, kāds vienmēr steidzas. Sniegs nesnieg, jo arī steidzas, tik ļoti, ka tam vienkārši nav laika snigt.

Vienmēr laimīgs, vienmēr smaidošs – tāds tu esi, mans rīts. Par spīti norītajam aizvainojumam un neīstajām emocijām, kuras apēstas vakariņās iepriekšējā vakarā, vēl piedzertais ūdens ar aizvainojuma un sāpju garšu klāt rupjmaizei, kas no dusmām un naida cepta. Bet tu mans rīts... Laimīgs.

Tu – mana dvēsele, cik tu gan esi tīra un balta, kaut gan dubļainus ceļus esi bridusi un brien vēl aizvien. Saki man, cik bieži tu mazgājies un uzposies, dvēselīt? Bet mans rīts, saprotošs un maigs..

Tas neapskauj un neuzklausa mani, bet tik un tā saprotošs un maigs. Ārā līst, lai arī -20 grādi. Piedod, ka iedomājos, bet varētu kādreiz būt arī tā. Rīts neļauj sapņot. Tā gan man trūkst.

Nepieķeries cilvēkiem – tie garšo rūgti un tā arī smaržo, tie tik drīz ir jāpamet... Cilvēkiem taču nav sakņu un tie nav kā trolejbusi piestiprināti pie elektrības vadu līnijām – maršruts tātad neizdibināms.

Rīts, bet vai tu esi laimīgs? Zinu, ka apmierināts ar dzīvi, ar sevi, bet laime un apmierinātība nav viens un tas pats...

Aizkaitināto domu krājumam aizveras pēdējā lapa un noskan vāks – Neesmu!