Sajūtu gleznas

Neprāts lūdza mani doties uz Jēkabpili. Neprāts lūdza mani atgriezties. Es neprātam lūdzu nākt man līdz, un viņš nāca...
Kāpēc lūdzu...?

Arī šonakt es mājās nepārnākšu...
Es samaksāju par biļeti. Santīmu pietika – precīzi 1 lats un 90 santīmu. Nekādu 8 santīmu kas pietrūktu. Nekādu neveiksmju!
Viņa pacēla galvu augstāk, acis viegli pievērās, skropstas sildījās mēnesstaros. Mana pašpārliecinātība. Nekas taču vairs nevarēja noiet greizi! Nekas...
Vai arī?
Tieši 24 ar pusi kilometri un autobuss ar nelielu palēcienu noslāpa. Pusmūža šoferis melnajā jakā, kāpjot ārā, noplātīja rokas un teica, lai visi iet uzpīpēt.. Blakus sēdošā sieviete izdvesa neizprotamas skaņas, turklāt bija tumšs, es nolēmu palikt iekšā Tālumā mirdzēja zvaigznes un kļuva auksti.
Viņa kārtējo reizi noplātīja rokas, pārmeta dubultu lūpu un acis novērsās. Mana vilšanās.
Durvis bija iesprūdušas. Divi vīri centās kaut ko izdarīt ar tām, bet veltīgi.
Viņas visas trīs kā sīki skuķi palīda zem krēsliem – manas bailes.
Bija skaidrs, ka siltāks vairs salonā nekļūs. Cilvēki tinās jakās, citi kāpa ārā, citi iekšā. Visapkārt valdīja murdoņa.
Arī viņa, smalka dāma, iekliedzās, mazliet aizsmaka, noklepojās, iesmējās un atsāka spiegt – mana panika.
Tika sazvanīts kāds īpašais birojs – nezinu kāds – un šoferis paziņoja, ka pēc mums ieradīsies cits autobuss.
Viņš kā galants kungs pienāca pavisam tuvu klāt, noskūpstīja roku, pacēla hūti... un iespēra. Mans atvieglojums.
Pēc mums ieradīsies cits autobuss... bet, ak vai! Kāda sīka aizķeršanās.. No rīta. Pēc 6 stundām un nu jau vairs tikai 44 minūtēm un 16 sekundēm.
Ar nevainīgu smaidu sejā man tieši acīs lūkojās ironija.
Cilvēki cits pēc cita izkāpa ārā, lēkāja, pūta plaukstās gaisu, smēķēja. Zīdaini satina biezā mētelī. Vecās sievietes aizsēdināja dziļākajā stūrī. Visi kustējās, durvīm priekšā klāja plēvi, ko vadītājs atrada bagāžas nodalījumā. Visi bija aizņemti, tikai es sēdēju pie loga kā sastingusi.
Mani apciemoja kāda bāla dāma ar melnu plīvuru pār seju. Viņa uzdevās par manu draudzeni. Tā bija vientulība. Aiz viņas nāca īsa auguma kungs ar dīvainu cepuri galvā un spilvenu rokā – miegs.
Bet viņi... Viņi parādījās no nekurienes. Varbūt kāds dīvaini noskatījās uz mani, bet viņi nāca tuvāk un nejautāja, vai es to gribu. Viņi bija tērpti melnā, bet acīs spīdums. Mani apciemoja smiekli! Pat viņi nelika mani mierā.
Bet viņš ar katru kurpi savādākā krāsā jautāja vai nevēlos kāpt ārā un iet ar kājām. Neprāts.
Es teicu, ka gribu. Patiesībā ļoti gribēju. Bet kaut kas mani nelaida ārā. Tas bija saprāts.
Viņi sāka strīdēties un skaļi bļaut viens uz otru. Viņi pamodināja skumjas, dusmas, bezspēku un trauksmi, kuri arī sāka savā īgnumā kliegt. Piesteidzās kaisle un centās visus izšķirt, tomēr beigu beigās kļuva par strīda iniciatori.
Es pamodos. Autobuss vēl joprojām brauca. Jutos mazliet plakana. Viņi visi smējās. Arī es centos smieties, bet mani nesadzirdēja. Es iekliedzos, bet neviens nedzirdēja. Izrādījās es biju tikai ēna!
Un atkal pamodos. Kāds spīdināja lukturīti sejā un teica – laiks pārsēsties. Īsti jau nesapratu kas notiek, bet viņi visi stāvēja ap mani – galvu noliecis ar kurpju purngalu bakstīja smiltis kauns, ‘’Kas dārzā’’ spēlēja līksme, laime un prieks kopā ar visām trim bailēm. Sapnis vērās man garām un sapratne lētā kreklā dāļāja autogrāfus.
Veiksme mani lūdza kāpt iekšā jaunajā autobusā, bet aiz muguras stāvēja neprāts. Viņš lūdza lai es atskatos, un es arī atskatījos. Viņš teica – tu taču varēji iet ar kājām...
Jā, varēju.
Dusmas uzrūca neprātam, kurš pagriezās un noliecis galvu devās prom.
Es lūdzu viņu nākt atpakaļ – ārā auksts. Viņš neatbildēja bet gāja. Ar kājām esot vieglāk. Īpaši kad dusmas un saprāts neskatās pār plecu. Smiekli sabužināja man matus...

Varbūt cilvēkiem likās, ka es esmu traka, jo viena pati gāju gar ceļu, smējos un biju laimīga, bet tikai es zināju, ka nebiju pametusi daļiņu no sevis uz ceļa. Viņi visi man sekoja, jo viņi visi piederēja man! Bet es gāju līdzās neprātam tikai tāpēc, ka zināju, es nekad nespēšu iet viņam pa priekšu un rādīt ceļu un nekad neiešu viņa pēdās! Mums vienmēr jāiet līdzās...

Arī šodien mani mājās negaidiet...