10. stāvs

Es iesprūdu liftā. Nevainojiet liftnieci - bija vēls un viņai ļoti nāca miegs. Vainojiet tikai mani pašu – naktīs jāguļ.

Tomēr tagad zinu, ka mūsu vecais lifts ved arī uz jumta. Es tur biju.
Stāvēju pie malas, pūta vējš, tālumā gaudoja vilks, luksoforā iedegās sarkanā gaisma.
Palūkojos mēnesī un dziļi ievilku aukstu gaisu.
Dzeltenā gaisma.
Sareiba galva, zeme likās tik tāla.
Zaļš.
Un es... laikam jau lidoju. Par kritienu to nosaukt nevarēja.
9.stāvs Viņi devās uz jūru sauļoties. Es lasīju akmeņus un metu tos jūrā – varbūt reiz tur būs kalns.
8.stāvs Citi kaplēja bietes ar kapli, es vēlējos ar rokām – likās tā tīrāk. Man neļāva – tā ātrāk.
7.stāvs Aiz kūts dega siens. Es zināju, kas dedzināja, zināju kāpēc, bet bija kauns. Tāds kauns, kā pati būtu dedzinājusi.
6.stāvs Māte ēda pusdienas. Es prasīju pēdējo vārīto olu, zinot, ka viņa vēl nevienu nav apēdusi. Teicu, ka es arī neesmu nevienu pašu apēdusi. Es meloju...
5.stāvs Manu kaķi ar dīvainu vārdu sakoda suns. Tante teica, viņiem esot deviņas dzīvības. Es sēdēju šūpolēs un stundām viņu glaudīju. Viņš nekustējās...
4.stāvs Fotolaboratorija applūda. Jau toreiz skraidīju ar pirkstiem saliktiem kā objektīvu un „knipsēju” visu. Visu, ko mans bērna prieks ļāva.
3.stāvs Suns sagrauza manas rotaļlietas. Noliku lelles malā un pievērsos kariņiem. Es mīlēju to suni.
2.stāvs Es aizbraucu, draugi palika. Es viņus vairs neesmu redzējusi. Pārvākšanās prieks...
1.stāvs Es piedzimu un sniga. Vismaz man patīk domāt, ka sniga. Kāpēc nepajautāju? Tāpēc, ka bail vilties...
Lifta durvis atvērās, kāds jautāja, vai viss kārtībā. Pamāju ar galvu un devos prom, bet...
Nekas vairs nebija kārtībā. Mūsu mājai izrādījās ir 10 stāvi.