Miglas valgs

To nakti vienmēr atcerēšos es,
Un vienmēr atcerēšos
Savu rīcību nepareizo.

Nakts sākās deju placī -
Dīvaini jo neatceros,
Kāpēc vispār turp devos,
Taču beidzās - kur tā beidzās?
Tur ieraudzīju Viņu-
Starmešu apstarotu,
Tumsas vilinātu,
Manis novērotu.

Un te pēkšņi viņa pazuda -
Vairs nesaredzēju viņu.
Visapkārt metās viena tumsa,
Jo neredzēju es viņas.

Kas dūra man sirdī ar adatu,
Kura mērkta viņas asinīs?
Kurš radīs atbildi uz jautājumu,
Kuru bail man viņai vaicāt?