Pēdējais sniegs.

Viņi kopā stāvēja zem pieturas nojumes. Viņa vēroja to kā pa trotuāriem plūst prom ziema. Viņš vēroja tumšās debesis.
- Skaties, mazā, - viņš viņu iedunkāja - melni makoņi!- viņš radīja ar pirkstu.

- Nerādi ar pirkstu. - viņa naidīgi aizrādija, uzsizdama viņam pa roku.
- Būs sniegs!- viņa balši bija jūtams pārsteigums par viņas neapmierinatību. Viņa nemēdza būt tāda.
- Nebūs!- viņa nikni atmeta.
- Bet tie taču ir sniega mākoņi.- viņš žēlabaini taisnojās.
- Liekus makoņi arī mēdz būt melni!- viņa šodien bija dusmīga un nedabiski augstprātiga.
Viņu tas sāka kaitināt : - Bet ziemā..- viņš mēģināja iebilst pirms viņa viņu pārtrauca.
- Tagad ir pavasaris!-
Un viņa jau bļāva, piesistīdama viņiem svešus nevajadzīgus skatienus. Viņš neko neatbildeja. Abi klusēja. Piebrauca 16.trolejbus viņa iekapa viņš palika.
Vēlāk aiz netīrā loga viņa vēroja sniegu. Tas nesniga tas krita no debesīm, un izkusa ko līdz saniedza zemi vai pat ātrāk. Kaut arī arkārtīgi līdzīgs lietum, tas tomēr bija sniegs. Viņa raudāja.
Kapēc viņam vienmēr bija taisnība?