Viņš ir... mazliet laimīgs.

Kliedziens, spiedziens, es aizturēju elpu, aizgriezos. Varētu jau teikt - nevainojiet! , bet nē... nav vairs vērts..
Prožektoru apmirdzēts sastingst cilvēks ielas vidū. Mirklis un kāds pastumj viņu, laikam šoreiz mazliet par stipru. Tumsa ieklīst gaišākajā stūrī. Laternas nodziest. Vien mirklis un kājām ļauts debesis skūpstīt. Vien mirklis un kājām ļauts caur debesīm iet. Un... tur, lūk, viņš guļ. Muļķīgs smaids pār seju. Viņš ir... mazliet laimīgs. Acis kaili urbjas baltās līnijās pār ielu. Baltās līnijas pār ielu... nosarkst viņa priekšā. Rokas neierastā leņķī slapju asfaltu glāsta. Viņš laikam tomēr ir mazliet laimīgs.
Vējš purina kokus, jautājot kāpēc. Tā cilvēki purina viņu, jautājot kāpēc... Sarkana liesma ietriec dziļu rētu tuneļa dzīslās un nozūd. Vēlreiz parādās un nozūd. Un atkal. Bet vairs neuzrodas. Laikam dažas minūtes par vēlu...
Bet viņš ir.. mazliet laimīgs.