Vai kāds var atbildēt?

Es gribu pieskarties, sajust un izbaudīt. Skriet pakaļ, lai pamestu, kad iegūtu. Viss slēpjas skatienā un vienā vārdā.

Kāpēc mēs esam tik pareizi, kāpēc kļūdāmies, kāpēc mums ir pienākums, ko nepildām, kāpēc jautājam un neatbildam?
Kādēļ censties, kādēļ pūlēties priekš tiem, kuri to nenovērtē? Un kādēļ novērtēt, ja skaudība pazib skatienā?
Vai rīts gudrāks par vakaru? Vai Tu esi gudrāks par mani? Kurš zīmē uz asfalta, kurš dejo, kurš spēlē? Vai Tu vēlies piebiedroties?
Kāpēc klusēt, neteikt savas domas, tēlot nepieejamu, tēlot pārāku? Dzīve ir skatuve?
Kurš māk zagt smaidus, kurš tos pievilina, kurš cenšas pirkt un kurš tos dāvā kā ziedus? Vai tas mūs nepadara par labākiem?
Kāpēc kaulēties, kāpēc strīdēties, kāpēc dzīvot mierā, ja var strīdēties?
Vai var atrast atbildes, ja nemaz nemeklē? Vai jautājumi mēdz krist no gaisa kā lietus pilieni pavasarī?
Kādēļ mēs esam tik mazi, bet tik daudz sev darām pāri? Kā var iepatikties, kā var mainīt domas, bet kāpēc tas jādara, ja ir vienalga?
Kā apturēt sevi, pirms izdari ko nepareizi, kā sākt visu no sākuma, ja esi gandrīz pabeidzis, kāpēc melot, kāpēc būt atklātam?
Kurš novērtēs padarīto? Vai dos dāvanas? Un vai mēs cenšamies tikai atalgojuma dēļ?
Kurš ir ideāls, kurš ir visstulbākais un kāpēc?
Vai ir divi vienādi, vai ir arī trešais, kāpēc katram sajūtas ir citādas, kāpēc šaut, ja gribi būt labs? Vai labs esi pret sevi, vai pret citiem? Kur pazūd cieņa, kāpēc tā zūd, kas nogalina loģiku?
Vai var bāzt vienā maisā Mani un Tevi - būs kašķis, vai spēsim sadzīvot?
Kā atklāt sevi, kā palikt noslēpumā? Kā spēlēties, kā būt nopietnam? Vai jautāt ir par vēlu, vai varbūt jāmācās sākt? Kāpēc nogurums rodas no slinkuma? Kā var pateikt, vai kaķis ir melnbalts vai baltmelns?
Kāpēc būt sliktam ir jautri? Vai pašlabuma meklētājus vajag nosodīt savā vienīgajā mūžā? Kāpēc neesam labi, bet gaidām to no citiem? Kāpēc?
Ko darīt ar domām, kuras pazib no rīta, agriežas pusdienslaikā un nogulstas apziņā, kad pienāk vakars? Ko darīt ar slinkumu, kā ārstēt neiecietību? Un kāpēc tik daudz jautāt?
Kā lūgt piedošanu, kāpēc lūgt, kāpēc gaidīt to no citiem, kāpēc domāt par to šobrīd, ja var padomāt rīt?
Kāpēc teikt ļaunu par nepazīstamiem, kāpēc neatzīt, ka otram taisnība?
Kāpēc domāt, ko domās citi - dzīvojam vienreiz, kāpēc nebaudām? Vai mīlestības prestats ir naids, vai tomēr Bailes?
Kurš būs tas, kurš Tevi vienmēr aizstāvēs, uzklausīs, palīdzēs, kāpēc lai tas nebūtu Tu pats? Ā, Tu pat sev neuzticies?
Kāpēc slēpties, izcelties, mainīties, likt komatus un spītēt liktenim? Kas ir liktenis, kas ir mīlestība, kur sākas diena, un kur beidzas nakts? Kāpēc darīt pāri?
Kas atbild uz jautājumiem, atrod atbildes, kad Tu pats esi nomaldījies un tās nevari atrast?
Uz ko Tu esi gatavs, lai izceltos? Kāpēc mēs nosodām, ja paši varam nokļūt sodāmās situācijās?
Kurš padara mūs par gudrākiem, kurš par labākiem, un kurš var mūs tiesāt un nosodīt? Un kāpēc tik daudz jautājumu?
Kurš skaitīs zvaigznes ar Tevi, kurš soļus, kurš sirdspukstus? Kurš risinās Tavas mīklas, kurš snaudīs Tev blakus, kurš raudās, kad to darīsi Tu?
Un vai mēs zinām, ko katrs domā?
Paldies, vairāk jautājumu nav.