izņēmums apgāž izņēmumu

Pār māju pārlaidās pēdējais šīs dienas saules stars. Un tā nu mēs tur stāvējām. Vienkārši, skaisti, nevienam neko nepārmezdamas.

Māja bija pamesta. Māja bija blokveidīgā, padomjlaikā celtā "sērkociņkastīte", kura tā arī nekad vēl netika pabeigta. Tagad runā, ka celtnei esot uzradies jauns saimnieks. Varbūt beidzot tur būs kārtīgi dzīvokļi.
E.C. izvilka no kabatas divus koltus ar ķiršu garšu, kurus vietējā veikalā varot nopirkt pa 96 sant/paciņā. Pēc trim minūtēm mēs abas jau sēdējām un smēķējām.
Mani vienmēr ir fascinējuši dūmi. Gaistoši, mierīgi, nevienam neko ļaunu nedarot, tie vienkārši izgaist. Dūmi ir atraduši vietu, kur var darīt labu, nedarot ļaunu.*
E.C atkal kārtoja matus. Kā par brīnumu (par ko es vairs nebrīnos) viņai līdzi bija spogulītis. Zobos kolts, kreisajā plaukstā spogulītis un ar labo tiek kārtoti mati. Labi, ka man nav tādu problēmu. Es savējos vairs pat nemēģinu savaldīt. Tas ir tikpat bezjēdzīgi kā no rītiem klāt gultu.



*Kurts Vonnegūts "Titāna sirēnas"