Stikla pūtēja meita.

Viņa bija viegla un trausla kā stikls. Viņas mati mirdzēja kā stikls. Viņas lūpas bija sārtas kā stikla grieztas. Viņas mēle bija asa kā stikls, un laikam tāpēc viņa arvien klusēja. Viņas arvien nodurtajās acīs mirdzēja stikls, bet to redzēja retais.
Tās acis redzēju arī es. Pirmo un pēdējo reizi.
Tā bija kristālskaidra diena. Viņa iesmējās, un, likās, pat viņas balsī valdīja liega stikla šķindoņa. Šķiet, ka todien viņas acis mirdzēja kā vēl nekad. Viņa burtiski lidoja pār stikloto ledu. Viņai tas padevās tik viegli, tik cēli. Likās, ka viņa iemācījusies slidot vēl pirms nostājusies uz savām kājām. Sāka snigt no skaidrām debesīm, un caur sniegu likās kā viņa būtu dejotāja kristāla lodē. Viņa griezās un virpuļoja, un lidoja, un cēlās augšup, un pagriezās, un slīdēja tik viegli, bet tik satraukti kā burbuļi pudelē, ko maza bērna plaukstas neprāta priekā krata.
Viņa bija tik laimīga! Bija...
Tā bija pēdēja diena, kad viņu redzēju.
Viņas tēva sejā varēja lasīt visu viņa dzīvi – prieks un bēdas bija nogrimuši katrā vaibstā. Acīs bija smagums un stikls. Matos bija stikla drumslas un soļos viesās stikla asums. Pie karstās plīts stāvēja tikko izpūstas stikla vāzes. Visa viņa dzīve bija stikls. Pat viņa plaukstas biju kļuvušas līdzīgas stiklam.
Viņš apsēdās uz koka krēsla, bet man bija neērti. Es vēlējos iet prom, bet kāpēc nācu, vai lai aizietu? Es nodūru acis un mēs klusējām.
„Kur ir jūsu meita?” mana balss pārtrauca stikloto harmoniju.
„Meita? Man nav bērnu!” viņš ieskatījās manās acīs. „Vai tu zini kā top stikls?” Viņš to jautāja tik mierīgi un ikdienišķi. Noliedzoši papurināju galvu.
„Vieglāk!” tā viņš atteica. „Vieglāk... Bet bērni? Vai tev ir bērni?”
Viņa acīs stikls pārvērtās rasā. Es neteicu neko. Šķiet, man bija skumjāk nekā viņam pašam. Vai arī viņš pats bija no stikla? Caurspīdīgs, bet tik noslēpumains.

Visa viņa māja likās celta no stikla lauskām. Brīžiem šķita, ka stikls – tas ir viņš pats. Pat koki aiz loga nečaukstēja, bet šķindēja. Saule lēca caurspīdīga.
Ja kāds bija redzējis viņa meitas acis – domājams, tās neaizmirsa nekad. Likās, tās atmirdzēja katrā viņa mājas stikla lauskā. Tas man nedeva mieru vairs nekad. Arī tagad, ķiršu sniegā, ejot mežā gar dīķi, redzu, kā viņa virpuļo.
Un viņas tēvs pār dīķi uzpūtis stiklu.
Viņas matos balti ķirši.