Vecais un jaw tūkstots reizes pieminētais...

Uz to pašu muļķīgo mīlestību manas domas slīd.
Uz to pašu, dēļ kuras daudziem asaras līst.
Dēļ kuras par kāzām kāds taisās spriest,
Dēļ kuras gandrīz katram ir nācies ciest.
Tā trakā mīlestība, kas cilvēkam atņem prātu,
Kas spēj salauzt domu būvēto krātu.
Bet cik gan ļauna tā tomēr spēj būt-
Tā cenšās savtīgi galvenā kļūt!
Tā spēj cilvēku pakļaut sev.
Tad aiziet, atstājot sāpes tev.
Un citreiz tā slēpjas, grib lai to meklē.
Bet tad, kad to atrod, tā spēj iedzīt peklē.
Tad kāpēc visi to tik ļoti grib?
Gaidāmās sekas taču visi zin!
Tā muļķīgā mīlestība, ko visi tā vēlas,
Tā izstaro mistiskas jūtas cēlas.
Un lai gan var sagaidīt sirdi lauztu,
Cilvēki cer, ka tā pacels debesīs augstu!