Nu ir.

Nogrimt atmiņās un domāt, ka tā ir ērtāk – piedod par puķēm, ko šodien Tev neaizvedu, vienkārši neiedomājos, ka neviens nebūs bijis pie Tevis, bet pati atnācu un vēlreiz atcerējos par basketbola laukumu, par 4km garo grants ceļu un vēju – par agro pavasari, par vēlo rudeni un āboliem, par Tevi.

Acīs sariesās asaras, saule rietēja un blakus auga zaļa zāle. Starp nepukstošām sirdīm veda smilšu takas. Pat diena vakar bija gluži tāda pati kā pirms trim gadiem un tikai šodien, tur stāvot, apjautu cik gan ātri tie trīs gadi pagājuši, cik gan daudz kas ir mainījies, cik daudzas reizes ir pieaugusi steiga un piemiršana par cilvēkiem, ka tev tik svarīgi un mīļi.

Ir tik viegli kļūdīties, ir tik viegli aiziet un vairs neatnākt. Sen nebiju jutusies kā puteklis uz smilšu grauda, bet tobrīd jutos, jo atkal apjautu, cik es visumam esmu nenozīmīga, vispār cilvēks viens kā vienība – nekam nederīgs, tikai ļaužu bars tā ir varenība, tas ir kaut kas, bet reāli nevienam nevajadzīgs pūlis tik un tā.

Ik pa laikam es iedomājos par puķēm, ko tev nenoplūcu un neaiznesu un par sveces liesmu, ko neiededzu, bet to es iedegšu tagad...

Kaut kam taču ir vērtība.