Tā ir pateicība!

Ausīs dzēla nepamatotie pārmetumi – nevajag izdomāt to kā nav. Ikviens paklājs iztīrāms. Par ikkatru pateikto vārdu tu pats vien esi atbildīgs un būsi arvien – saki, ko lieku un nepatiesu un tas kā bumerangs atgriezīsies pie tevis atpakaļ un tā būs vienmēr.

Cik labi, ka pastāv rāmji, ja ne dzīvotu mēs vēl amorālākā pasaulē kā tagad. Un dažbrīd saprotu, kāpēc mani kaitina apmierinātas cilvēku sejas izteiksmes – tās melo, cilvēki nemēdz būt apmierināti, pie sevis viņi vienmēr īd līdz uzsprāgst un liek justies citiem vainīgiem par to.

Un tad es atkal iedomājos – nu kāpēc, kāpēc man par cilvēku bija jāpiedzimst, kāpēc ne kaķis vai taurenis? Kāpēc ne koka stumbrs, kuru ar laiku sacērt un sadedzina – vai vēl labāk – sataisa no tā papīru, uz kura tie cilvēki mēdz izgāzt visu sevī iekšā esošo gan labo, gan slikto – lielākoties gan slikto, jo par cilvēkiem es runāju nevis kaķiem.

Asi, apmierināti tikai paši ar sevi, ar snobisku domāšanu un it kā laimīgi – bet nekad pietiekoši, viņi mēdz bļaut, spiegt, kliegt, raudāt dusmu iespaidā – viņi mēdz vienkārši visu sabojāt – protams, tas ir vairāk kā skaidrs, ka radīt kaut ko ir daudz grūtāk kā saplēst – zīdtauriņš zīda pūku ilgi rada, bet cilvēks saplēš zīda šalli, kleitu un nodomā – žēl, bet nekas, nopirkšu citu.

Vērtību degradācija.

Nospļaujoties par pasauli, skaties, ka neuzspļauj pats sev.