Jūra nav zila

Man lūdzu jūru.

Paldies, bet vairāk nevajag. Pavadīju trīs stundas ceļā - jā, lai arī cik tas dīvaini nešķistu - 3 stundu attālumā bija jūra, varbūt pat ne pilnu, bet tomēr.

Bet kopumā - netraucēja nosalušas rokas un tas, ka nebija šalles.

Nosalušās rokas turēja tējas krūzi un lēnām to tukšoja - kakls sāpēja - nebija arī nekāds brīnums - tomēr tikpat kā angīna, bet kakls vēl aizvien netika saudzēts, tējas krūze bija izdzerta - ejam vēl, ejam vēl...

Un gadās tādi brīži, ka pakļaujoties vēlmēm nākas noliegt visas citas sajūtas, bet tik un tā - dažreiz tas atmaksājas un nodrošina sapņa tālāko ceļu.

Cik patīkami, ka ir lietas, ko cilvēks vēl par naudu nevar - pasūtīt sev jūru pie 4. stāva balkona un sagaidīt to - norēķinoties par to ar kredītkarti.