Pūkainas zeķītes

Ir agrs rīts un viņas guļ. Kāds ar maigu satvērienu viņas pieceļ. Tās izstaipās un pēkšņi sajūtas šķirtas,

kaut gan ir blakus viena otrai. Lai arī mazas, bet katra tur lielu smagumu uz pleciem. Piepeši viņas kaut kas cieši ieskauj un nelaiž vaļā. Bet viņas pie tā ir pieradušas. Un vienā brīdī jau atkal ir kailas un neaizsargātas. Tās klaiņo pa visurieni, bet vēl joprojām, lai arī ir blakus, bet ir šķirtas. Viņas paklausīgi sēž skolas solā un smeļas gudrības, starpbrīdī atkal kaliņo apkārt. Vienīgi viņas ātri nosmērējas, bet viņām tā gadās bieži, tas jau nekas, jo var taču nomazgāties, vienmēr kāds parūpēsies, lai viņas būtu tīras. Viņām pašām par to nav jāsatraucas, dzīvo kā nieres taukos. Šajā procesā viņas satiekas arī citām viņu radiniecēm, viņas sarunājas, saskatas reizēm arī saskaras viena ar otru. Viņām ir paveicies.
Bet pa to laiku citas viņu radinieces sēž mājās, bieži viņas visu dienu pavada tumsā, apkārt notiekošo neredzot, bet gan klusībā noklausoties aiz durvīm. Viņas neuzdrošinās savu viedokli izteikt skaļi, viņas nekad nesūdzas un vienmēr ir gatavas darbam. Viņas reizēm pat sadalās grupiņās, ir tādas kam dikti nepatīk aukstums, tās parasti sēž mājās visu ziemu un tikai pavasara beigās izlien no tumsas. Bet ir arī gluži pretēji domājošas, kas siltumā nerādās, tikai pa aukstumu pārvietojas. Pašas jau viņas ir siltas un dod siltumu arī citiem.
Un ir arī tādas, kas jūtas apbežotas. Viņas nedzīvo ar visām radiniecēm kopā, viņas ir atstumtas un raud. Parasti viņas to dara vannas istabā. Tur ir mitrs un nepatīkams, viņas nezin cik ilgu laiku tur paliks un kad ies prom. Mūžīgs jautājums ir kas notiks tad, kad atvērsies durvis un kāds ienāks. Katreiz viņu sirsniņas ietrīcas, kad sadzird kādu ienākam. Bet tās, kas nesēž vannas istabā ir vēl sliktākā situācijā. Viņas sēž istabas vidū, visu laiku ir sabiedrības centrā, bet visi viņas ignorē un vēl pasper ar kāju kā tādu vecu nevajadzīgu lietu. Tas viņām sāp visvairāk. Pat tad ja viņām uzkāpj sāpes nav tik lielas un aizvainojums ir daudz mazāks.
Mazs pūkains kunkulītis guļ istabas vidū un novēro pārējo pasauli, nesaka ne vārda, ir kluss kā kaps, bet visu dzird un redz.