Vakara pasaciņa

Ceturtdienu un tās dienas vakarā paredzēto zaļumballi Popes ciemā gaidīja ar nepacietību...

It īpaši tādēļ, ka zaļumballe, kas bija paredzēta pagājušajā ceturtdienā tika atcelta, jo traktorists Koļa, kurš tika sūtīt uz Ventspili pēc 2 divām kastēm Trīgraudnieka un 4 komplektiem bateriju, pa ceļam bija piemirsis par otro daļu un nopirka 3 kastes ar svēto dziru. Uz ciemu viņš atbrauca ar 2 pilnām kastēm un vienu pustukšu, jo 20 gados sēžot pie traktora stūres, bija iemācījies to vadīt arī ar aizvērtām acīm. Ciema iedzīvotāji, protams, niknojās uz Koļu un solījās piekaut viņu, bet pēc lieko pudeļu iztukšošanas naids norimās. Tikai svētdienas dievkalpojumā viņam tika izteikts rājiens un ļaunas mēles čukstus izplatīja ziņu, ka publiska Koļas piekaušana ir atlikta uz ceturtdien paredzētās balles noslēguma daļu. Baterijas bija ļoti svarīga sastāvdaļa katrā zaļumballē, jo vietējais DJ Klope ar tām darbināja CD atskaņotāju, kas tika pievienots pie pastiprinātāja. Viens no četriem bateriju komplektiem bija paredzēts kabatas lukturītim, kas bija ar izoneli meistarīgi piekabināts pie tuvējā koka un ar snaipera precizitāti notēmēts uz bumbu – tuvējā skolā pizģītu globusu, kurš bija prasmīgi aplīmēts ar sasista spoguļa lauskām. Šī bumba jau entos gadus karājās virs veikala „pie Maņkas” parādes durvīm. Pie šī elitārā iestādījuma arī notika visas līdz šim bijušās zaļumballes un arī šoreiz nekas nebija mainījies. Veikalā varēja iegādāties visa veida stiprinātos alus, cīsiņus mīklā un izslavēto Maņkas samagonu, pēc kura sāpēja ne tikai galva, bet arī pakaļa, jo tā brīnumainā iedarbība, noveda cilvēku līdz komas līdzīgam stāvoklim, ko pārdzīvot bez atmiņas traucējumiem spēja tikai vietējais kalējs. Tā kā Maņka, protams, savtīgu iemeslu dēļ, jau trešo gadu nepirka stiprā alkohola pārdošanas licenci, pēc tā nācās sūtīt kādu uz Ventspili. Trešdienas vakarā ciems bija kā izmiris, jo vīri bija devušies pie miera ātrāk nekā parasti, lai ātrāk sagaidītu ceturtdienu. Viņi bērnišķīgā nepacietībā līda savās gultiņās un ar smaidu uz lūpām aizvēra actiņas, ciešāk piespiežoties savām sievām, dzīvesbiedrenēm un glīti izcakotiem dēlīšiem ar caurumiņu pa vidu. Negulēja vienīgi Maņka. Viņai nebija ne vīra, ne drauga, ne bērnu. Pat kaķa viņai nebija, toties viņai bija samagons, kuru pirms lielās balles vajadzēja saliet smukās pudelītēs, pārskaitīt un piereģistrēt. Kak bji ņe tak... – pie sevis ķiķināja Maņka – po latu za ļitr ego razberut v odin mig, daže jelsi patom ešo nedeļu na stuļe useģet ne smogut... Spīdošām acīm viņa glaudīja pēdējo piereģistrēto pudelīti un nolēma doties pie miera.

Maņkas veikala otrā stāva logs bija pēdējais, kas satumsa un Popes ciemā iestājās tāds miers, kādu var sajust tikai pirms kārtīgas vētras. Vai vētra būs vai tomēr ne – to mazais lasītāj tu uzzināsi vēlāk... bet tagad čuči... ar labu nakti...