Stāsts par Kundziņsalas stāstu

Kopš krietni senas pagātnes man ir radusies vēlme pastāstīt par kādu grāmatu zilos vākos ar iespiestiem zelta burtiem uz tiem. Bet diemžēl dzīve ir nežēlīga - ar vēlmi pastāstīt vēl nepietiek, lai īsti būtu ko teikt.

Tad nu tagad, kad ir jau vēls, droši vien jau stipri daudz par vēlu - es tomēr to izdarīšu. Centīšos.
Nav jau noslēpums, ka liels vairums "drukātās mākslas" cienītāju mākslu bauda grāmatnīcās, šķirstot jauniespiestās grāmatas un tajā pat laikā ar enerģiskām elkoņu kustībām turot drošā attālumā citus interesentus, kam tā vien gribas mākslas baudītājus noslaucīt no zemes virsas. Tomēr saistībā ar grāmatu "Kundziņsala" ar apakšvirsrakstu "Fotostāsts", Valtera un Rapas ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu izdotu jau 2005.gadā, tas nav tik vienkārši. Grāmata ir glīti iesaiņota glītā kartona "uzvalciņā", kas tik pat kā bruņukrekls sargā Kundziņsalas noslēpumus no ziņkārīgām acēm. Sargā ļoti cītīgi un rūpīgi roku rokā ar grāmatas cenu.
Bet stāsts jau laikam ir par to, ka manās rokās šī grāmata ir. Ar fotogrāfu Kalna un Kalniņa, privāto arhīvu, dažādu iestāžu un nezināmu autoru fotogrāfijām. Jāsāk jau laikam būs ar slikto - par spīti tam, ka sadaļa "foto" iekš apakšvirsraksta "Fotostāsts" ir izpildīta vienkārši ekselenti, "stāstu" man tā arī neizdevās atrast. Vai viņš tur bija? Jau paņemot grāmatu rokās nez kāpēc rodas tāda spēcīga "piezīmju grāmatas" vai "skiču bloka" sajūta. Nu tāda kvalitatīva, laba, bet tomēr skiču bloka sajūta. Tā runā, ka grāmatas maketu mēdz veidot divus un vairāk gadus, brīžiem pat veselu mūžību, lai padarītu fotogrāfijās iešifrēto ziņu lasītājam uztveramu. Fotogrāfijas, kā jau minēju iepriekš, ir labas, nu vismaz daudzas no tām - gan jauno, gan veco laiku Kundziņsalas ainas. Arī Andra Zeibota teksts priekš bilžu albūma teksta ir labs (un bilžu albūmos ar tekstu parasti ir problēmas). Makets turpretim ir ļoti vienkāršs - katra fotogrāfija savā lapā un nosacītās nodaļas (gan bez virsrakstiem) ievada teksts. Jaunās un vecās bildes pamīšus, bet vecās parasti mazāka formāta, droši vien gan reproducēšanas problēmu dēļ, gan tāpēc, lai paliktu vieta paskaidrojošam tekstam. Mazdārziņi, salas jaunatne, svētki vecos laikos, Kundziņsalas ainavas, plūdi, ugunsdzēsēju biedrība, cilvēki mūsu vecāku un vecvecāku laikos, mājas, lietas, laivas, jasmīni, pienenes un ūdens, daudz ūdens (tiešā nozīmē es domāju, ne jau pārnestā). Tas viss tur ir. Tikai stāsta īsti nav. Nedaudz skumji, bet tāda laikam ir dzīve. Un par dzīvi laikam arī stāsts.
P.s. Kultūras līmeņa celšanai, tiem, kas ir tikpat neattapīgi un mazizglītoti kā es, pirms šīs grāmatas apguves - kundziņi kā izrādās ir dzeltenās ūdensrozes, no kuru klātbūtnes sala arī ieguvusi savu nosaukumu.