Dzīves fundaments

Dzīve šķita nevainojami skaista un nevainojami precīzi izplānota. Tieši tā – lētam priekam domāta.

Vienaldzīgi paskatījusies pa labi, viņa iesmējās – vēl 3 mēneši un 18 dienas, 17 stundas un 23 minūtes, 21 sekunde.

Pirmās trīs naktis viņa negulēja, bet tad bezspēkā aizmiga uz 18 stundām – šķita it kā viss bijis tikai nosapņots, bet nē, vēl aizvien ausīs skanēja ārsta noteiktais laiks, kas vēl atlicis dzīvot – mūsdienu tehnoloģijas, nav taču nekā neiespējama.

Šie vārdi bija gluži kā pirmā mīlestība – nekad neiespējami aizmirst. Daudz jau vairs nebija atlicis – ārsts bija iedevis viņas dzīves pulksteni – nu tas vairs rādīja 3 mēnešu, 14 dienas, 2 stundas un 12 minūtes, 1 sekundi.

Pēkšņi – viss bija kļuvis tik nožēlojams, pat 50 g siera un šķēle maizes, tēja garšoja rūgti, caur logu tika ienests viens vēss vēja glāsts – pretīgā ziema, kāpēc man jāmirst tieši pavasarī?

Dzīves fundaments – saņemt jautājumus, bet uz tiem neatbildēt.