Cilvēki mainās.... varbūt.

Nebiju viņu redzējusi, kopš man bija 6 gadi, bet atmiņas tik skaidras tā itkā tas bija noticis šodien. Es viņu atceros kā zēnu kas man prasīja naudu un sita mani. Nesitīs jau tādu sīko stipri, bet iebiedēta es biju ļoti.

Viņš bija gara auguma, gadi laikam toreiz bija 9, vienmēr staigāja zilās noplukošās treniņbiksēs, un baltā t-krekliņā ar lielu melnu pleķi uz muguras, ap kaklu viņam bija sudraba krustiņš, mati neķemēti, pusgari...Un tie sejas vaibsti....piere vienmēr divas krunkas, tas laikam aiz skarbas dzīves, rokas vienmēr kabatā, un es viņu nekad nebiju redzējusi smaidam, reiz viņš tikai pajokoja ka iespundēšot mani šķūnī, un lai neceru tikt ārā un tad visi viņi smējās. Es gan laikam joku nesapratu....Bet arī rauāt neraudāju...Un tad es sāku iet skolā, viņš pārvācās uz pilsētu, un viņa mamma atrada sev jaunu bagātu vīru. Tagad viņi dzīvo lielā mājā, ar balkoniem, un glītiem puķu podiņiem, ar plastmasas rūķiem un akmens dīķīti dārzā. Ar perfekti bruģētu celīņu, ar savu dārznieku un nu viņam ir māsiņa. Protams māsiņa ar rozā kurpītēm, rozā bantītēm, rozā svārciņiem un rozā krekliņu. Rozā.
Šodien es viņu ieraudzīju atkal.... pēc daudzu gadu neredzēšanās... Viņš smaidīja, runājās ar cilvēkiem, viņa acīs staroja laime...Viņa mammīte ar viņu lepojās...viņš ir varonis, jo bija spējīgs MAINĪTIES. Es ar nodomāju - viņš ir spēcīgs, ja no pīpējoša, naudu mangojoša zēna var izveidoties ar glīti ķemētiem matiņiem, uzvalciņā staigājošs, un pieklājīgu manieru pārpilns jaunietis.jā tas ir ko vērts...
Bet ziniet....viņu šodien pieķēra zogam....
Vai cilvēks vispār var mainīties?